Mana grāmata , kura saskatīju audzināšanas pamācību un pedagoģiju praksē ir „Harijs Poters un filozofu akmens.”
Manuprāt, šajā grāmatā ir loti spilgti redzami atšķirīga pieeja audzināšanai, piemēram , H.Potera skolas pasniedzēju attieksme pret audzēkņiem. Bija pasniedzēji, kas bija objektīvi pret visiem, savaldīgi raksturā un taisnīgi, bija arī pasniedzēji, kas izrādīja agresivitāti pret kādu konkrētu skolnieku, bija subjektīvi savos spriedumos un bargi sodos. Savukārt, bija arī pasniedzēji, kuri centās veidot saikni ar audzēkņiem, veidojot pat draudzīgas un saprotošas(abpusēji) attiecības.
Šajā grāmatā bija skaidri redzama arī skolēnu attieksme pret mācību priekšmetu un pasniedzēju, balstoties uz pasniedzēja attieksmi pret skolēniem. Mācību priekšmetos, kuros skolotāji bija saprotoši sekmes bija daudz labākas un zināšanu līmenis līdz ar to arī, audzēkņiem neizraisīja riebumu pret priekšmetu.
Šinī grāmata saskatīju arī problēmas , kas skartu mūsdienu pedagogu darbu un skolēnu sekmes, piemēram , subjektivitāte, stāvoklis sabiedrībā, t.i. jo bagātāks skolēns, jo vairāk atļaujas savā rīcībā, uzskatot, ka netiks sodīts, vai arī, ka pa naudu var nopirkt sekmes, dusmu izgāšana uz citiem.
Manuprāt, no mana pašreizējā pedagoģiskā viedokļa skatoties, varu secināt to, ka viena no svarīgākajām darbībām audzināšanā ir stabilas saiknes nostiprināšana pedagogam ar audzēkni, protams, šīm attiecībām ir jābūt abpusējām, lai saikne „nestu” panākumus.
Kā zemtekstu , no pedagoģijas puses, varu minēt teicienu- ir labi būt labam.Jo, pareiza attieksme vienmēr palīdzēs veidot saikni, kas var nest patīkamu sadarbību pat vairāku gadu garumā!
…
