Pateicoties salīdzinošajai vienkāršībai un matemātiskā aparāta uzskatāmībai, augstam
ticamības un saņemamo lēmumu precizitātei, īpašu uzmanību Markova procesiem pievērsa
speciālisti, kas nodarbojas ar operāciju pētīšanu un optimālu lēmumu pieņemšanas teoriju.
A.Markova uzsver, ka mācīšanās procesu var mērķtiecīgi uzskatīt par skolēnu aktīvu darbību zināšanu, kā arī to patstāvīgās iemantošanas veidu apguvē. Mācīšanās procesa vadība ir skolēnu mācību darbības veidošana. Lai uzsāktu mācīšanos, skolēnam ir nepieciešams apgūt (izprast, pieņemt, patstāvīgi izvirzīt) mācību uzdevumu.
Pilnvērtīga mācīšanās nav iespējama bez aktīvām mācīšanās darbībām– mācību darba veidiem, paņēmieniem.
Vienotas mācību darbības jēdziens ietver arī vēl darbības, kas saistītas ar paškontroli un pašnovērtējumu.
39.
Karls Rodžers, viens no humānistiskās pedagoģijas pamatlicējiem.
K.Rodžers ieviesa jēdzienu „uz skolēnu centrēta mācīšanās”, bet jau kopš Sokrāta laikiem notiek aktīva diskusija par skolēnu patstāvību mācībās un par skolotāja lomu mācību procesā.
Viņš radīja savu klientcentrēto teoriju, uz kuru pamatojoties izstrādāja uz skolēnu centrētu jeb tā
saukto bērncentrēto pieeju un brīvības skolu teoriju.
K. Rodžera brīvības modeļa pamatā ir uzskats, ka jebkuras skolas, klases un līdz ar to skolotāja -
humānista mērķis ir palīdzēt attīstīties bērnam kā personībai. Izglītota personība ir cilvēks, kas iemācījies
mācīties, pielāgoties un mainīties, kas apzinās, ka drošība ir ne pašās zināšanās, bet gan prasmē tās iegūt.
Pilnvērtīga personība ir arī pašdisciplinēta personība. K. Rodžers neatbalsta visatļautību [43.] un iestājas
pret to. K. Rodžera mērķis ir panākt, lai skolēni būtu pašdisciplinēti. Plašā dzīves kontekstā pašdisciplīna
nozīmē sevis un savas darbības apzināšanos, kas nepieciešama personības izaugsmei un attīstībai. Līdz ar
to katram skolotājam ir jāsaprot, ka viņa uzdevums ir palīdzēt attīstīties bērnam kā pašdisciplinētai personībai, kļūstot par tādu cilvēku, kurš apzinās, kas ir veicams, kas darāms, kā dzīvot, uzvesties, kā motivēt sevi, lai kļūtu par arvien labāku, pilnīgāku, arī pašdisciplinētāku personību.
K. Rodžera attieksmi pret bērnu kopumā raksturo dziļa cieņa, uzticēšanās un pilnīga pieņemšana. Viņš ir
pārliecināts, ka, pieņemot bērnu tādu, kāds viņš ir, uzskatot bērnu par vērtību, skolotājs rada vislabākos
apstākļus bērna attīstībai. Skolotājam klasē un skolā ir jārada atmosfēra, kurā bērnu pieņem bez jebkādiem nosacījumiem. Šāda atmosfēra ir vismazākā mērā apdraudoša, un bērns jūtas vislabāk, spēj vislabāk, vispilnvērtīgāk attīstīties un mācīties.
Tā kā K. Rodžers uzskata, ka nevienu nav iespējams attīstīt pret viņa gribu, tad arī mācīt "direktīvi" nav
iespējams, tieši "uzspiežot" kaut ko iemācīties. Skolotājs var tikai veicināt bērna attīstību. Lai skolotājs varētu atbalstīt skolēnu viņa attīstībā, jāizmanto tā sauktās "nedirektīvās" metodes. K. Rodžers noliedz skolotāja vadošo lomu, uzskatot, ka katram bērnam jāļauj attīstīties pašam. Šis uzskats sakņojas gan K. Rodžera, gan A. Maslova izteiktajā apgalvojumā, ka katram bērnam ir noteiktas pamatvajadzības augt, attīstīties un kļūt par personību. Katrs bērns ir spējīgs kļūt par pašdisciplinētu cilvēku, ja vien netiek ierobežota viņa racionālās domas attīstība. Tādējādi gan vecākiem, gan skolotājiem būtu jānodrošina visi nepieciešamie apstākļi un atbalsts, lai atvieglotu bērna attīstību un personības veidošanos. Tas ir līdzīgi, kā mācīt bērnam braukt ar riteni.
…
