Audzināšana pirmatnējā sabiedrībā
Bioloģizētā interpretācija (doma, ka audzināšanas pamatā liekams dabiskās izlases princips – izdzīvo izveicīgākais un stiprākais).
Psiholoģiskā interpretācija (bērnu instinktīva cenšanās aktīvi atdarināt vecākus).
Izveidojušās sabiedriskās attiecības, pēc kurām varēja spriest par cilvēku piederību kādai no ciltīm vai ģintīm (piem. dažādi rituāli pirms medībām utt.).
Audzināšana pirmatnējās kopienas sairšanas periodā
Pilsētu un lauku nošķiršana (radīja priekšnoteikumus bērnu dažādu darbu apmācīšanai; piem. laukos – medības, lauku kopšana, pilsētā – amatnieki, tirgotāji utt.)
Garīgā darba atdalīšana no fiziskā, rakstības izveide, garīgās ražošanās izveide, valsts rašanās (katrai valstij sava raksturīga kultūra)
Katrai grupai savas valodas un rakstu zīmju (hieroglifu) izveide (interesanti ir tas, ka daudzām pirmatnējām ciltīm izrakumos atrastie hieroglifi sakrīt ar mūsu latviešu tautas zīmēm un rakstiem).
Audzināšana senajā Indijā
Austrumu kultūrai raksturīgā tuvība dabai. Cilvēka uztvere caur 7 sākotnēm:
- Fiziskais (dzīvais ķermenis)
- Ēteriskais (savienojumā ar fizisko).
Austrumu kultūras saistība ar reliģiju, literatūru, mākslu. Pārējās 5 sākotnes, jeb ķermeņi:
- Astrālais (aura)
- Mentālais (veido pamatu domāšanas darbībām)
- Intuīcija (parādās iedvesmas, apskaidrības stāvoklī)
- Gars (personības īstais „Es”)
- Kazuālais, jeb dvēsele (veidojas no intuīcijas un gara).
Austrumu kultūras iezīmju rašanās:
- Analītiskā pasaules skaidrošana;
- Intuitīvs pasaules redzējums;
Audzināšana ņemot vērā to, pie kuras kastas kurš pieder.
…
