Pedagoģiskā psiholoģija

Izlasot J. Gipenreiteres grāmatu “Turpinām saprasties ar bērnu. Vai tā?”, es uzzinot par es vēstījumu, nolēmu to pielietot praksē ar savu māsu, jo viņas bērniņš vēl ir ļoti mazs un neprot ne staigāt, ne runāt. Vienu dienu auklēju māsas meitu un man ļoti sakārojās āboli, bet līdz veikalam ir jāiet paliels gabals. Tad nolēmu uzrunāt māsas dēlu: “Kā man gribētos apēst kādu ābolīti. Tas man uzlabotu garastāvokli.” Māsas dēls man neko neatbildēja. Pēc 15min atskanēja durvju zvans. Tur atradās māsas vīrs ar āboliem rokām. Mans māsas dēls bija sazvanījis savu draugu un sarunājis, lai viņš nopērk un atved mums ābolus. Tajā brīdī es biju izbrīnīts, jo vienmēr, lai kaut ko panāktu, man ir vairākkārt jālūdz un jāuzstāj, kas ļoti bieži noved pie konflikta un savstarpējiem aizvainojumiem. Domāju, ka es vēstījums manā situācijā iedarbojās. Es vēstījums nemaina otra cilvēka uzvedību, bet palīdz otram cilvēkam saprast tavas jūtas un tajā pašā laikā arī tiek uzklausītas vēlmes.
J. Gipenreiteres grāmata “Turpinām saprasties ar bērnu. Vai tā?”, ir ļoti pamācoša gan esošiem vecākiem, gan topošajiem vecāki, bet noder arī tiem, kuriem bērnu nav, bet ir saskarsme arī ar citiem bērniem. Man šī grāmata palīdzēja iegūt jaunu informāciju par bērnu audzināšanu, kuru es varu pielietot savā darbā ar bērniem.
…