Einhorns konstatē, ka tauta ir palikusi pie savas iepriekšējās reliģijas, tā dzīvo apvienojot gan jauno, gan veco ticību. Novērojums, ka saglabājies paradums piesaukt dievus un dievietes dodoties ikdienas gaitās – rituālā nozīme. Einhorns arī norāda, ka spaidu līdzekļi nedod vēlamo rezultātu, tauta ir jāpārliecina. Tāpat nozākāšana un kaunināšana pēc Einhorna domām tikai rada vēl lielāku nepatiku – pietam, ne tikai pret garīdzniecību, bet arī pret ticību.
P. Einhorns ir vēsturnieks un teologs, viņam ir laba klasikā izglītība, prot latīņu un sengrieķu valodas, pārzina antīko literatūru. Vēršas pret katoļticības ietekmi. Apraksta latviešu tautas paražas kā pagāniskus paradumus. Vēsturi aplūko no predestinācijas viedokļa. Prasības pret muižniecību ierobežojas ar cilvēkmīlestības sludināšanu.…