Nīčes darba fragmentā „Tā runāja Zaratustra” autors attēlo cilvēka garu, salīdzinot to vispirms ar kamieli, tad lauvu un visbeidzot ar bērnu.
Par kamieli tiek dēvēts „panesīgais gars” – gars, kurš ir lepns, ka var pakalpot kādam, ka var panest grūtus darbus, ko viņam liek. Tiek uzsvērta šī gara godbijība. Darīt to, ko sagaida citi – verga laime.
Par Lauvu tiek dēvēts „es gribu” gars, kad kā lauva gars grib izcīnīt savu taisnību un pierādīt citiem, ka ir spēcīgs un varens, stāties pretī citiem, lai iegūtu sev brīvību. Taču arī lauvas gars nav spējīgs radīt jaunas vērtības.
Par gara augstāko pakāpi autors vērtē Bērna garu, un lai gars būtu pilnīgs, arī plēsīgā lauvas garam ir jātop par bērnu, jo tikai bērna gars ir pašpietiekams, tas pilda savu gribu neskatoties uz citiem pasaules gudrajiem.
Autors šī darba fragmentā, manuprāt, akcentē to, ka tikai tas gars ir pilnīgs, kas spēj iet citu ceļu, nevis pakļauties pūlim, viņš uzsver: „Par patiesīgu – es nosaucu to, kas iet tuksnešos, kur nav dievu, to, kas sadragājis savu goddevīgo sirdi”. To, kurš nebaidās būt viens. Autors uzsver: „Gars ir dzīvība, kas pati dzīvi graiza: ar pašciešanām tā pavairo pašzināšanas.” Es to uztveru tā, ka katram cilvēkam ir jāmācās no savas pieredzes un kļūdām, taču tas nedrīkst ietekmēties no citiem, no viedokļa par to, kas citu uztverē ir slavējams un kas nē, kas ir labi un, kas nē.
Šis darbs pierakstīts 19.gs 80 gados kas tiek dēvēti par simbolisma aizsākumiem, kura attīstībā lielu ieguldījumu devis arī F. Nīče. Šajā laikmetā norisinājās dažādi kari, cīņa par ietekmi, šajā laikā Vācijā risinājās demokrātijas ieviešana un cīņa par to. Arī autors akcentē katra paša cilvēka gara brīvību un dzīvi, vadoties pēc saviem principiem.
…
