Pierādīšanas un izmeklēšanas darbību tiesiskā reglamentācija, Kriminālprocesa likumam (KPL) nomainot Kriminālprocesa kodeksu (KPK), ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Īpaši tas attiecināms uz pierādīšanas teorijā ietilpstošo jēdzienu definējumu. Pierādīšanas priekšmeta jēdziens kā viens no galvenajiem pierādīšanas teoriju veidojošajiem jēdzieniem kriminālprocesa teorijā un praksē netiek izprasts vienveidīgi. Šā jēdziena skaidrojumā iezīmējas vairākas problēmas, kuru tuvākam skaidrojumam jāpievēršas nolūkā noteikt pamatotāko un atbilstošāko šā jēdziena izpratni.
Atceroties, ka bijušajās padomju valstīs pierādīšana tika un tiek pielīdzināta izzināšanai, savukārt Rietumvalstīs vairumā gadījumu pierādīšana tiek uztverta kā izteikumu pamatošanas process, atšķirīgs ir arī pierādīšanas priekšmeta definējums, skatot to tikai un vienīgi no terminoloģiskā viedokļa. Tā piemēram, daudzos gadījumos bijušo padomju valstu zinātnieku darbos pierādīšanas priekšmets tiek noteikt kā to apstākļu(faktu) kopums, kas nepieciešams, lai pareizi izlemtu lietu, vai arī kā lietas atrisināšanai un kriminālprocesa mērķu sasniegšanai katrā konkrētajā gadījumā to nozīmīgo apstākļu sistēma, kas skata izmeklējamā notikuma īpašības un sakarības. Redzams, ka šāda veida pierādīšanas priekšmeta definējumos strikti iezīmējas pierādīšanas un izzināšanas procesa absolūta vienādošana, kas nebūtu atbalstāma. Līdzās šim uzskatam parādās arī cits, proti, pierādīšanas priekšmets ir apstākļu jeb faktu, kas tiek pierādīti kriminālprocesa gaitā, kopums.
Otra problēma pierādīšanas priekšmeta izpratnes skatījumā, kas jau vairāk ir saistīts nevis ar definīcijas vārdisku izteiksmi, bet gan ar termina pielietojamības robežām, fokusējas uz to, kādus tad īsti apstākļus aptver pierādīšanas priekšmets. Šis jautājums ir īpaši svarīgs, jo tieši pierādīšanas priekšmeta robežu noteikšana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem sekmīgai pierādīšanas īstenošanai krimināllietā. Kā pareizi norādīts kriminālprocesuālajā literatūrā, sastopamas divas tipiskas kļūdas pierādīšanas priekšmeta satura (robežu) noteikšanā. Pirmā no šīm kļūdām saistīta ar pārāk šauru pierādīšanas priekšmeta izpratni, kas var novest pie tā, ka kādi nozīmīgi lietas apstākļi paliek nepierādīti, tas ir, secinājumi par tiem tādējādi netiek pamatoti ar pierādījumiem, bet gan ar pieņēmumiem. …
