Pilsētas agrīnajā periodā (līdz 11.gs). Eiropas pilsētas, it īpaši Vidusjūras reģionā, plauka līdz ar Romas impēriju. Ekonomiski tās tika balstītas uz tirdzniecību un Dienvideiropā tās bija politiskās pārvaldes centri. Kā zināms barbarismu iebrukums veicināja Romas imperījas sabrukumu un feodālisma ieviešanu. Tomēr barbarismu iebrukums nav vienīgais iemesls ievērojamajai tirdzniecības atšķirībai starp Eiropu un Austrumiem, kas radās pēc 7.gs. Tas viss radās ar musulmaņu iebrukumu pilsētās, kuras tika pakļautas, tādējādi veidojot Vidusjūras tirdzniecībā stagnāciju. Ne tikai musulmaņu iebrukums kontrolēja tirdzniecības centrus, jo Ziemeļeiropā, ap Ziemeļjūru un Baltijas jūru, notika skandināvu iebrukumi līdz pat 10.gs. Rezultātā ostu pilsētas zaudēja savu ekonomisko pastāvēšanas jēgu. Agrīnajā periodā pilsētām bija divas lomas – kā baznīcu centri un kā militārie forti, kuri bija saistīti ar stabilitāti feodālisma sabiedrībā. Pilsētas kā baznīcu centrs. Romas impērijas zudums, neietekmēja Kristīgo baznīcu esamību Eiropā, to administratīvās teritorijas balstījās uz senajām romiešu robežām, kas centrētas uz pilsētām, tādējādi pieaugot baznīcu dominējošajam stāvoklim agrīnajā feodālisma periodā.…