Pirmais pasaules karš

Jaunā strāva ir demokrātiskās latviešu inteliģences idejiskā kustība, tā 19. gs. 80. un 90. gados iezīmēja pagrieziena punktu latviešu sabiedrības sociālajā un garīgajā dzīvē. Sociālistisko ideju pirmie paudēji bija studenti, kas bija iepazinušies ar vācu sociāldemokrātisko literatūru un kļuvuši par dedzīgiem sociālās taisnības aizstāvjiem. Kustības raksturojums balstās ne tikai uz faktiskā materiāla analīzi, bet arī uz politiskajā, un ideoloģiskajām shēmām un dogmām. Līdzās politikai jaunstrāvnieki pauda jaunus uzskatus arī zinātnē un literatūrā. Jaunās strāvas kustību var iedalīt vairākos posmos, pirmais ilgst līdz 1919. gadam, kad dominējošais ir marksistiskais novirziens., otrais no 1919.- 1940. gadam, kad Jaunā strāva nosliecās sociāldemokrātisko un padomju ideoloģiju virzieniem, trešais posms sākās pēc 2. pasaules kara, kurā tālāk evolucionē tie virzieni, kas jau attīstījās otrajā posmā.
Kustības cēloņus Latvijā var saistīt ar kapitālisma attīstību Latvijā, kad attīstījās rūpniecībā uz sākās asa latviešu mantiskā diferenciācija. Liela nozīme ir arī jaunlatviešu tautiskās kustības apsīkumam šajā periodā- jaunlatviešu nespēja orientēties jaunajos apstākļos, nespēja veidot nāciju, politiskās programmas trūkumu, konservatīvismu un , galvenais, sociāli politisko un ekonomisko problēmu ignorēšanu. Turklāt nacionālkonservatīvie plaisu abu kustību starpā vēl vairāk padziļināja, atklāti postulēdami, ka jaunajai strāvai neesot reāla, objektīva pamata, ka pilsētās nepastāvot nopietna rūpniecība u strādniecība, ka tautiskās kustības krīze esot leģenda u. tml. Jaunā strāva nenoliedzami iezīmēja jaunu laikmetu latviešu politiskajā un sociālajā dzīvē. Tomēr vairāki, īpaši, sociāldemokrātiskā novirziena pārstāvji vēlējās uzsvērt Jaunās strāvas kontinuitāti ar jaunlatviešu kustību, kas tomēr netika raksturota tuvāk.…