P.Koelju "Es sēdēju Pjedro upes krastā un raudāju" analīze

Ikviens no mums ir piedzīvojis mīlestību, ikviens no mums reiz caur asarām ir teicis – es ciešu mīlestības dēļ, kas nav tā vērta. Mēs ciešam, jo domājam, ka dodam vairāk nekā saņemam pretī. Mēs ciešam, redzēdami, ka mūsu mīlestību noraida. Mēs ciešam, nespēdami dzīvot pēc saviem likumiem. Mēs ciešam par visu – jo mīlestība ir mūsu dzimšanas pamats. Jo vairāk mīlam, jo lielāka top mūsu garīgā pieredze un bagātāka iekšējā pasaule. Patiesi apgaismotie, kuru sirdīs deg mīlestības uguns, vienmēr pratuši pārvarēt muļķīgus aizspriedumus. Viņi dzied, smejas, un lūdzas skaļā balsī, viņi dejo un izbauda to, ko sauc par „svēto neprātu”. Sie ļaudis ir priecīgi. Jo tie, kas mīl, pakļauj pasauli, viņiem neko nav žēl zaudēt. Ista mīlestība ir pilnīgs atdošanās akts.…