Kad Saule bija izaugusi pietiekoši liela un "aizdegās", tad intensīvā starojuma iedarbībā vieglās gāzes no tās tuvākās apkārtnes tika "aizdzītas" uz miglāja perifēriju, kur no tām veidojās planētas-giganti, kamēr Saulei tuvākās Zemes tipa planētas veidojās galvenokārt no cietām putekļu daļiņām.
Par planētu ķīmisko sastāvu tiešu liecību ir maz, jo uz to virsmas nav apstākļu atomu spektru ierosināšanai - planētas ir auksti ķermeņi. Par to sastāvu var spriest galvenokārt pēc netiešiem datiem. Planētu masas ir aplēstas pēc debess mehānikas likumiem, pēc masas un lieluma ir noteikts vidējais blīvums. Jau sen ir konstatēts, ka pēc masas, blīvuma un līdz ar to arī pēc sastāva Saules sistēmas planētas ir iedalāmas divās krasi atšķirīgās grupās (1. tabula)
Radiācijas virsmas temperatūra; Zemes radiācijas virsma atrodas troposfēras augšējā daļā
** 0 - atmosfēras noturētspēja, attiecība starp 2. kosmisko ātrumu un gāzu termisko ātrumu
Iekšējās planētas
Iekšējo planētu dažādā blīvuma galvenais iemesls ir to ķīmiskā sastāva atšķirības: blīvākās planētas satur vairāk metāliskās dzelzs, bet mazāk blīvās - mazāk, Saulei tuvākās (Merkurs) - relatīvi vairāk, tālākās (Marss) - mazāk (6. attēls, 2. tabula).…
