Platons ir dzimis 428. vai 427. gadā pirms mūsu ēras un miris sava mūža 81. gadā. Platons dzimis un lielāko daļu mūža pavadījis Atēnās, taču vairākkārt diezgan ilgi uzturējies arī citās vietās Vidusjūras piekrastē, it īpaši Dienviditālijā un Sicīlijā. Filozofs cēlies no aristokrātu dzimtas, guvis labu izglītību, sevišķi matemātiskajos priekšmetos – aritmētikā, ģeometrijā, astronomijā un mūzikā, labi pārzinājis vēsturi, grieķu kultūru un filozofiju. Viņa īstais vārds bijis Aristokls, bet iesauku Plato viņam devis vingrošanas un cīņas skolotājs plato pleco dēļ. Aptuveni divdesmit gadu vecumā Platons iepazinies ar Sokratu, kas šajā laikā Atēnu ielās un laukumos bieži iesaistījās sarunās ar dažādu aprindu ļaudīm, mudinādams viņus domāt par svarīgiem izziņas un ētikas jautājumiem. Sarunas ar atjautīgo Sokratu prasīja lielu koncentrēšanos un spēju abstrakti domāt, tāpēc mazāk izglītotie un garīgi kulturālākie atēnieši vairījās ielaisties šādās sarunās, kuru gaitā varēja atklāties nekonsekvence viņu domāšanā un robi zināšanās. Ap runīgo akmeņkali bieži pulcējās aristokrātu ģimeņu jaunieši. Viņi bija pietiekami izglītoti, lai spētu izsekot tālejošām domām, un viņos izraisīja liela interese par dažādu problēu teoriju modelēšanu. Viens no centīgākajiem Sokrata klausītājiem bija jaunais Platons. Laikā, kad Platons iepazinās ar Sokratu, viņš filozofijā vairs nebija “nulle”. Platons bija jau mācījies filozofiju pie sofista Kratila, kurš to savukārt bija mācījies no Efesas Hērakleita. Hērakleits atzina, ka pasaulē viss atrodas pastāvīgā mainībā, ka nevaram divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē ( nedaudz mainījusies gultne un plūst citi ūdeņi). Kratils šo tēzi attīstīja līdz absurdam, apgalvojot, ka nav iespējams iekāpt upē arī vienreiz, jo arī šās kāpšanas laikā upe mainās. Taču ja kustību un maiņu absolutizē un noliedz, ka lietās ir arī relatīva pastāvība, lietas izzūd. Var domāt, ka Platonam bija zināms arī Pitagora viedoklis, ka pasaulē galvenais regulējošais princips ir matemātiskās proporcijas un skaitļu attiecības. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka Platonam jau diezgan agri ir bijuši labi zināmi arī ievērojamāko sofistu uzskati, proti, Pitagora viedoklis, ka cilvēks ir visu lietu mērs, kā arī Gorgija uzskats, ka nekā nav, ja arī būtu kaut kas, to nevarētu zināt, ja arī kaut ko zinātu, to nevarētu pateikt citam. Platons daudzos jautājumos nepiekrita iepriekšminēto sofistu viedoklim. Lietu pastāvību viņš gan noliedza, taču atzina matemātisku sakarību un citu abstrakciju mūžīgumu. Viņa mācība par idejām ir savdabīgs netiešs turpinājums iepriekšminēto filozofu mācībām, protams, paceļot teorētisko domāšanu jaunā, augstākā līmenī.…
