1. Polijas trimdas valdība un starptautiskais stāvoklis
1939. gada septembrī atbilstoši Molotova – Rībentropa paktam Vācija un vēlāk arī Padomju Savienība iebruka Polijā, kā rezultātā visa Polija nokļuva vācu un padomju spēku kontrolē. Tomēr poļiem karš nebija beidzies, jo ne tikai desmitiem tūkstoši poļu karavīru izdevās aizbēgt caur Ungāriju, Rumāniju un Baltijas jūru, bet arī poļu valdība un augstākā virspavēlniecība atteicās kapitulēt un meklēja patvērumu Rumānijā, no kurienes drīz vien pārcēlās uz Franciju. Septembra beigās zem franču spiediena Polijas līdzšinējais prezidents Ignācijs Moscickis iecēla par savu pēcteci Vladislavu Račkēviču (atbilstoši Polijas Republikas Konstitūcijas 24. paragrāfam1), kas par jaunās plašas koalīcijas valdības galvu un arī poļu bruņoto spēku virspavēlnieku 30. septembrī iecēla ģenerāli Vladislavu Sikorski.2 Tādejādi tika izveidota poļu trimdas valdība, kurai tika nodrošināta konstitucionāla leģitimitāte. Turklāt šai valdībai bija morāla autoritāte, jo tā bija tās valsts pārstāve, kuras dēļ Sabiedrotie sāka karu. Šo autoritāti tikai palielināja tas, ka neviens polis nepiekrita radīt administrāciju nacistu aizbildniecībā, kā arī tas, ka poļiem bija izdevies izvest savas zelta rezerves. Bet par visu vairāk palīdzēja tieši poļu bruņoto spēku panākumi Sabiedroto rindās, par kuriem tiks runāts referāta gaitā.3
Jāatzīmē, ka ģenerālim Sikorskim bija ideāla kvalifikācija gan savu politisko, gan militāro pienākumu veikšanai. Viņam aiz muguras bija žilbinoša karjera kā frontes ģenerālim poļu-padomju karā 1919.-20. gadā un viņš bija bijis Militāro lietu ministrs un arī Premjerministrs koalīcijas valdībās (1922.-23. g. un 1923.-24. g.). Vēl nozīmīgāk bija tas, ka Sikorskis bija stāvējis atstatus no Pilsudska diktatūras.…