Sods
Kā var pamatot brīvības atņemšanu – ieslodzījumu – negatīvās brīvības atņemšanu?
4veidu sodi: 1)Kā atmaksa – retribūcija, 2)Kā iebiedēšanas veids (citiem par biedinājumu), 3) Kā pasākums, kas nodrošina sabiedrības aizsardzību, 4)Kā sodītās personas pāraudzināšana.
1)Retribūcija. Soda bardzībai jābūt tieši proporcionālai nodarījuma smagumam. Kritika: tas apelē pie zemiskākajām, primitīvākajām jūtām ‘kā tu man, tā es tev’. Seku ignorēšana, nepadomājot, kā sods ietekmēs sodīto un sabiedrību. Retributīvisti uzskata, ka noziedznieks ir pelnījis sodu neatkarīgi no tā, vai tas viņu pāraudzinās un sabiedrībai būs kāds labums, bet retr.kritiķi – ka rīcība nav morāli pareiza, ja tā nenes nekādu labumu.
2)Biedinājums. Sods tiek piemērots, lai atturētu no turpmākajiem noziegumiem gan sodīto, gan biedinātu sabiedrību, parādot, kādas sekas gaidāmas katram noziegumam. Kritika: iespējama arī nevainīga cilvēka sodīšana. Oponenti norāda, ka arī šis soda veids nedarbojas, jo slepkavības tiek pastrādātas arī valstīs, kurās vēl joprojām piemēro nāvessodus, zog, neskatoties ne uz naudas sodiem, ne cietumsodiem.
3)Sabiedrības aizsardzība. Sodu pamato ar nepieciešamību aizsargāt sabiedrību no cilvēkiem, kuriem ir pierādīta tendence pārkāpt likumu un izdarīt smagus noziegumus. Kritika: ir visai grūti noteikt, kuri ir tie, kas noziegumus varētu atkārtot, bet kuri – neatkārtotu. Sabiedrības drošību nevar uzlabot, ieslogot noziedznieku uz laiku, jo šajā laikā tas apmainās ar informāciju ar citiem ieslodzītajiem un , atbrīvojoties no ieslodzījuma, ir vēl lielāks bieds sabiedrībai. Sanāk, ka sabiedrības drošības labā, ikviens noziedznieks būtu jāiesloga uz mūžu.
4)Pāraudzināšana. Sods kā līdzeklis rakstura pāraudzināšanai – ne tikai kā atmaksa par nodarīto. Kritika: ir tādi noziegumi, kuru pastrādāšana diez vai tiktu atkārtota – šajā gadījumā sodīšana ir bezjēdzīga. Tāpat tā kļūst bezjēdzīga gadījumos, kad sodāmā persona nav pāraudzināma. Iebildums par to, ka tikai retajam noziedzniekam sods liek laboties.
…
