Anarhija – vārda politiskā nozīme ir “varas neesamība, tās trūkums”.
Asimilācija – tautu saplūšana, pielīdzināšanās, zaudējot savas kultūretniskās īpatnības.
Autonomija – tiesības īstenot kādu valsts varas daļu (izpildvara, tiesu vara, likumdošanas vara) kādai konkrētai valsts teritorijai, ko piešķir augstākās varas nesējs.
Birokrātija - ierēdņu vara, publiskā administrācija, publiskā pārvalde.
Demagoģija – tautas mānīšana, liekuļošana. Demagoģijai ir savtīgi nolūki.
Demokrātija – brīva politiska izvēle, un tajā funkcionē pamatbrīvības.
Dempings – preču pārdošana par cenu, kas zemāka par pašizmaksu.
Diktatūra – neierobežota vara, kas balstīta uz vardarbību.
Ekstrēmisms – galēju uzskatu un rīcības pielietošana politikā.
Elektorāts – vēlētāju kopums.
Etniskā minoritāte – nacionālā mazākumgrupa ar citu etnisko izcelsmi kā valsts iedzīvotāju vairākumam.
Fašisms – totalitārisma paveids; politiska kustība, kas radusies 20. gs. sākumā Itālijā. Tās raksturīgākās pazīmes ir teroristiskas valdīšanas metodes, stingras militarizētas organizācijas (cilvēki tiek pakļauti disciplīnām), vadoņa kults.
Federācija – savienota valsts, kurā suverenitāte pieder centrālajai valsts varai, bet atsevišķām valsts teritorijām ir piešķirtas likumdošanas tiesības un autonomija dažādu dzīves nozaru pārvaldīšanā. ASV, Vācija, Krievija.
Feminisms – ideoloģija – cīnās par sieviešu līdztiesību un sociālo līdzvērtību.
Formācija – sabiedriskās ražošanas veids, tās pakāpe (tradicionāla, industriāla, postindustriāla sabiedrība).
Frītrēderisms – brīva tirgus ideja. Tā kā brīvs tirgus nespēj pastāvēt, frītrēderisms ir protekcioniska cēlonis.
Fundamentālisms – valsts pārvalde ir balstīta uz reliģiskiem pamatiem.
Genocīds – darbība, kas vērsta, lai iznīcinātu kādu noteiktu cilvēku grupu (rasi, tautu, kādas reliģijas piekritējus). Genocīda piemērs – ebreju fiziska iznīcināšana hitleriskajā Vācijā.
Globalizācija – process, kā rezultātā valstis un reģioni vairāk saplūst, bet arī kļūst savstarpēji atkarīgi. Politiski, ekonomiski, sociāli procesi.
Harisma – Dievu dāvana – ārkārtēja apdāvinātība. Līderim piedēvē pārdabiskas spējas,. Spēja komunicēt, intelektuālas spējas. Individuālais šarms.
Institūcija – iestāde.
Integrācija – iekļaušanās, saliedēšanās, lai savstarpēji mijiedarbotos un papildinātos.
Keinsisms – ekonomikas teorija, kas paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā.
Konfederācija – apvienība, savienības, kuras dalībnieki saglabā savu patstāvību un lēmumu neatkarību. ES.
Konflikts – interešu, uzskatu, spēku sadursme.
Korupcija – apzināti tiek pildītas darbības, izmantots dienesta stāvoklis savās interesēs, aizmirstot par valsts interesēm.
Leģitimitāte – politiskās varas taisnīguma un caur to likumīguma atzīšana sabiedrības apziņā.
Lobisms – amatpersonu ietekmēšana, ko veic ārpusparlamenta interešu grupas.
Lojalitāte – uzticība valsts varai.
Lumpenizācija – kādas sabiedrības grupas izputēšana, neiegūstot jaunu, līdzvērtīgu stāvokli. Pilnīga degradēšanās – nespēja būt lietderīgam sabiedrībā.
Majoritāte – vairākums.
Mandāts – pilnvara.
Marginalizācija – sabiedrības slāņa nostādīšana tam neraksturīgā (sliktākā) stāvoklī. Izrauts no ierastās vides, zaudējis ierastos kontaktus. Sociālā atstumtība.
Masu apziņa – lielākās sabiedrības daļas priekšstati par sociālo realitāti, balstoties uz sociālo pieredzi.
Mažoritāte – vairākums, majoritāte.
Merkantilisms – ekonomikas teorija, kas uzskata, ka valsts labklājība ir atkarīga no spējas aizsargāt savas robežas un savu kapitālu
Nacionālisms – savas nācijas interešu pārspīlēšana un citas nācijas noniecināšana.
Nacisms – valsts ideja saplūst ar nācijas ideju, lai nodrošinātu valsts stiprību.
Nomenklatūra – nosaukumu uzskaitījums. PSRS laikā – amatu saraksts, kuros varēja iecelt tikai ar Komunistiskās partijas attiecīgās komitejas piekrišanu.
Oligarhija – mazākuma jeb elites vara.
Opozīcija – nostāšanas pret vairākuma viedokli, lēmumu, darbību.
Pacifisms – politiska kustība, kas noliedz karu.
Participārisms – vairāku partiju veidota valdība. Pārstāvnieciska valdība.
Plānveida ekonomika – piecgades plāns. Valsts zina, cik valstī ir cilvēku, zina, cik un ko katram vajag, lai apmierinātu pamatvajadzības. Valsts kontrolē pieprasījumu un piedāvājumu.
Plebs – zemākais darbaļaužu slānis. Plebejs.
Plurālisms – demokrātijas pazīme; politiskās iekārtas īpašība, kas ļauj sabiedrībai paust savu viedokli kādā jautājumā sabiedrības pārvaldīšanā
Politika – sabiedrisko procesu pārvaldīšana, to ietekmēšana.
Politiskais aktieris – arī politikas subjekts, politikas aktors – cilvēks, kurš aktīvi piedalās politikā. Tas var būt gan individuāls, gan grupveida – šķira tauta, bet nevar būt institūts, jo tam nav apziņas un gribas.
Populisms – rūpes, lai patiktu tautai. Melošana un izdabāšana, lai iegūtu tautas simpātijas.
Precedents – notikums, kas kalpo vai var kalpot par piemēru turpmākai rīcībai.
Proletariāts – cilvēku šķira, kuras galvenais iztikas līdzeklis ir algots darbs.
Propaganda – ideju izplatīšana un skaidrošana ar nolūku nostiprināt tās cilvēku apziņā, lai mudinātu viņus uz konkrētu rīcību.
Protekcionisms – lai aizsargātu iekšējo tirgu un vietējos ražotājus, valsts pielieto aizsargmuitas politiku.
Rasisms – uzskatu sistēma, kas pauž viedokli, ka dažādu tautu rases nav līdzvērtīgas, bet ir “augstākas” un “zemākas” rases. “Augstākajām” rasēm ir jāvalda pār “zemākajām”.
Repatriācija – atgriešanās tēvzemē; pilsonības atkalatgūšana.
Represijas – sods vai cits valsts varas piemērots piespiedu līdzeklis.
Republika – valsts iekārta, kurā valsts varas institūtus ievēl pilsoņi, un šie institūti darbojas pilsoņu interesēs.
Sociālā mobilizācija – sabiedrības ietvaros apvieno spēkus, lai pieņemtu svarīgus lēmumus. Referendums – process, kura rezultātā notiek sociālā mobilizācija.
Sociāla grupa – sabiedrības daļa, kuras locekļiem ir vismaz pēc viena rādītāja līdzīgs sociālais stāvoklis, un pēc sociālā stāvokļa ir kopīgas intereses.
Strats – sabiedrības slānis, šķira, grupa.
Šovinisms – tautu un nāciju apspiešana, ignorēšanas savas tautas vai nācijas interešu labā.
Tirānija – patvaļīga valdīšana. Vienpersoniska vara, sabiedrībai nav teikšanas.
Valsts nozagšana – apzināta likuma izmainīšana, lai gūtu personīgu labumu.
Voluntārisms – patvaļa, nerēķināšanās ar likumiem un reālajiem apstākļiem.
