Politikas procesa (4.) posms – politikas ieviešana un novērtēšana – ieviešanas modeļi, sekmju un neveiksmju iemesli

Ieviešanas studijas, jeb politikas ieviešanas modeļi var būt raksturotas kā interakcija starp publisko administrāciju, organizācijas teoriju, publiskā menedžmenta pētījumiem un politikas zinātnes studijām. Šis politikas ieviešanas studijas parādījās ASV 1970 gados un šis studijas būtībā bija reakcija uz augošo attieksmi pret daudzu reformu programmu efektivitāti. Politikas ieviešanas studijas savā būtībā ir process, kas saistīts ar „politikas tulkošanu reālajā darbībā”. Līdz ar to, tas nozīme ka šī tēma ir aktuālā, jo tā parāda to, kā no teorētiskās politikas var nonākt pie reālās politikas. Tas, savukārt, nozīme to, ka ir interesanti apskatīt politikas ieviešanas modeļus, lai varētu saprast šo modeļu būtību un atrast kopīgas un atšķirīgas iezīmes katrā no piedāvātiem modeļiem. Protams, arī nevajag aizmirst par izaicinājumiem ar kuriem var sastapties, izmantojot konkrētu politikas ieviešanas modeļi. Tas nozīme to, ka jāapskata visas iespējamas problēmas, kuras ir saistītas ar konkrētiem politikas ieviešanas modeļiem un trūkumus, ar kuriem var sastapties, izmantojot konkrētus politikas ieviešanas modeļus.
Tagad uzmanību vajadzētu pievērst tieši politikas ieviešanas modeļiem. Pastāv trīs politikas ieviešanas modeļi un tie ir: modelis no augšas uz leju (top – down), modelis no apakšas uz augšu (bottom – up) un arī pastāv politikas ieviešanas hibrīdu teorijas (hybrid theories). Top – down modelis lielāku uzsvaru liek uz lēmumu pieņēmēju darbu, jo tieši viņiem ir jāizvirza konkrētas politikas mērķus un uzdevumus un jākontrolē tos politikas ieviešanas posmā. Savukārt, bottom – up modelis lielāku uzsvaru liek uz birokrātisku aparātu, jo šajā modelī tiek uzskatīts, ka tieši birokrātiem ir tā noteicoša loma politikas veidošanā. Ka arī tiek uzskatīts, ka birokrātiem ir liela ietekme sarunu un diskusiju procesos politikas ieviešanas posma ietvaros.…