20. gadsimtā politikas teorija attīstījās un realizēja zinātnisku progresu politikas pētniecībā daudz vairāk, aktīvāk un nozīmīgāk nekā jebkad iepriekš. 20.gadsimtā var izdalīt trīs pacēlumus. Pirmais no tiem bija Čikāgas pacēlums starpkaru laika posmā, kas uzsāka organizētas empīriskas izpētes programmas, uzsverot psiholoģisko un socioloģisko politikas interpretāciju un kvantifikācijas vērtīgumu. Otrais bija pēc Otrā pasaules kara dekādes pacēlums, kas mērāms biheiviorālās politiskās zinātnes izplatību, tradicionālāku apakšdisciplīnu uzlabojumus un profesionalizāciju. Trešais iesaistīja deduktīvās un matemātiskās izpētes metodes un ekonomisko modeļu racionālās izvēles un metodoloģisko individuālistu pieejas.1
Politikas zinātnes attīstībā 20.gadimtā liela nozīme bija Čikāgas skolai un tādiem eiropiešiem kā Komte, Mills, Tokvils, Markss, Spensers, Vēbers un citi, kas attīstīja politisko socioloģiju, antropoloģiju un psiholoģiju. Amerikāņu universitātēs tika uzsāktas empīriskas valdības un politisko procesu studijas. Čikāgas skola nozīmēja empīrisko studiju nozīmes palielināšanos, kas ietvēra arī starpdisciplināro izpētes stratēģiju un kvantitatīvās metodoloģijas.2
Čikāgas skola savu darbību turpināja arī 30-to gadu beigās. Taču tam sekoja Otrais pasaules karš, kam savukārt sekoja biheiviorālā revolūcija.3 Biheiviorālisms koncentrējās uz indivīda izpēti. Tas bija vērsts pret spekulācijām un minējumiem, bija empīrisks un balstījās uz faktiskiem novērojumiem. Tas ietvēra indivīdu uzvedības izpēti, lai skaidrotu politiskos procesus, taču lielā mērā koncentrējās uz psiholoģiskajiem aspektiem. Biheiviorālismam bija raksturīga skaidri formulētu un pārbaudāmu hipotēžu izvirzīšana, visam bija jābūt skaidri pierādāmam, novērojamam un izsakāmam skaitļos.
…
