Runājot par cilvēka izpratnes attīstības antropoloģisko skaidrojumu, vispirms vajadzētu noskaidrot ko vispār nozīme antropoloģijas jēdziens. Antropoloģija nodarbojas ar cilvēku bioloģijas, kultūras un sabiedrisko izpausmju pētīšanu un galvenās antropoloģijas nozares ir fiziskā antropoloģija un sociālā antropoloģija, kas tieši pēta cilvēka izpratnes attīstību. Kopumā antropoloģiju var raksturot kā visaptverošu zinātni, jo tā pēta cilvēkus visos laikos un visās izpausmēs.1 Runājot par cilvēka izpratnes attīstības antropoloģisko skaidrojumu vajadzētu pievērsties tādiem slaveniem domātajiem, kā Platons, Aristotelis un Sokrāts. Tieši šie domātāji sāka pētīt cilvēka izpratni. Vispirms uzmanību vajadzētu pievērst tam, ko par cilvēka izpratni runā Platons. „Platons zināšanu alkas nekad nebūtu salīdzinājis ar juteklisku baudu, viņš uzskata, ka jutekļu dzīvi no intelekta dzīves šķir plats un nepārvarams bezdibenis”.2 Tas nozīme, ka pēc Platona domām cilvēka jutekļu dzīve nav saistīta ar intelekta dzīvi un tas tās ir divas neatkarīgas dzīves. Savukārt Aristotelis uzskata, ka uztvere vien nespēj dot teorētiskās zināšanas. Aristotelis cenšas izskaidrot ideālo pasauli un zināšanu pasauli dzīvības terminos. „Pēc Aristoteļa domām, abas valstībās sastopama viena un tā pati nepārtraukta kontinuitāte. Dabā, tāpat kā cilvēka zināšanās, augstākās formas attīstās no zemākām”.3 Tas nozīme, ka pēc Aristoteļa domām, visas cilvēka iekšējas pasaules ir savstarpēji saistītas un katram no tām ir atkarīga no citas. Cilvēka sākotnējo virzību uz intelekta un kultūras dzīvi var raksturot, kā darbību, kas saistīta ar garīgu pielāgošanos apkārtējai videi. Un kopuma var teikt to, ka cilvēka izpratnes attīstība ir cieši saistīta ar jautājumu par pasaules izcelsmi, jo tas ir savijies ar jautājumu par cilvēka izpausmi.4 Runājot par Sokrātu, vajadzētu pateikt to, ka Sokrāts „aizstāv objektīvas, absolūtas, universālas patiesības ideālu”.5 Sokrāta filozofiju var raksturot kā antropoloģisko filozofiju. …