Sengrieķu politiskās domas attīstība.
Sengrieķu civilizācijas veidošanās un attīstības īpatnības un etapi. Dievi un cilvēki filozofijas izdalīšanās no reliģijas un mitoloģijas: Zinātnes veidošanās: pasaule kā izziņas objekts: Taless un Demokrīts. Polises jēdziens, Solona reformas: demokrātijas pirmsākums. Sokrāts (469-399 p.m.ē.): pilsoniskā paradigma. Konflikts “personība – sabiedrība: indivīds vairākums “Sokrāta apoloģija” attiecības starp politiku un profesionalitāti profesijas pārvaldīšana dod ilūziju, ka viņš var spriest par vispārējo t.i. politisko. Sokrātu nogalina “vairākums” - konflikts “indivīds – sabiedrība” caurvij visu eiropeisko politisko diskursu Platons (428-348.g. p.m.ē.). Sokrāta skolniekus, kuru dziļi ietekmēja viņa nāve. Platona darbi “Par valsti”, “Dialogi”. Platnos ir pirmais eiropietis, kurš mēģināja izveidot saistītu “Valsts” koncepciju, liekot pamatus arī vēlākajiem centieniem formulēt valstu tipus. Platons – Aristoteļa (384-322.g. p.m.ē.) skolotājs. Aristoteļa darbi “Politika”, “Nikomaha ētika”, kuras viņš klasificē valdīšanas formas. Vispirms viņš izdala divas kategorijas: laba valdīšana – orientēta uz kopējo interešu realizāciju un samaitātā valdīšana – realizē tikai valdītāju personīgas intereses ar despotiskiem līdzekļiem.
Tālāk Aristotelis katras kategorijas ietvaros izdala atšķirības:
• Monarhija (viens cilvēks valda kopējām interesēm)
• Aristokrātija (valda labākie vai daži sabiedrības labā)
• Republika vai politika (vairākums valda valstī visas sabiedrības interesēs)
Trīs nākošās Aristotelis uzskata par novirzēm:
1. Tirānija (valda viens savās interesēs)
2. Oligarhija (valda bagātie savtīgās interesēs)
3. Demokrātija (valda nabadzīgie tikai savās interesēs)
…
