Līdz ar 1934.g. 15. maiju demokrātiskas Latvijas vēsturē sākas jauns posms. Kārlis Ulmanis kopā ar saviem domubiedriem- aizsargu priekšnieku Alfrēdu Bērziņu, Vilhelmu Munteru, iekšlietu ministru Vili Gulbi, Marģeri Skujenieku, aizsardzības ministru Jāni Balodi u.c.- naktī no 15. uz 16. maiju izdarīja apvērsumu, kā rezultātā tika likvidēta parlamentārā republika Latvijā, pārtraukta politisko partiju darbība, padzīta Saeima, daļēji paralizēta Satversme (piemēram, 2. nodaļa) un tika nodibināts autoritārais režīms ar Kārļa Ulmaņa vadonības kultu. Pastāv nevienprātība, kāpēc apvērsums kļuva iespējams. Ir vairāki cēloņi, kurus var sagrupēt trīs grupās- iekšpolitiskie, subjektīvie un ārpolitiskie. Kā subjektīvo aspektu var minēt partiju un atsevišķu politiķu gribu, bet ārpolitiskais aspekts saistās ar diktatūru nodibināšanos gan Eiropā, gan pārējās Baltijas valstīs.
Pati būtiskākā grupa bija iekšpolitiskie cēloņi. Nepilnības vēlēšanu likumā pavēra iespēju Saeimā iekļūt ne tikai partijām, bet arī šaurām interešu grupām, kas, savukārt, radīja problēmas valdību izveidošanā un to darbības stabilitātes nodrošināšanā ilgākā laika posmā.…