Sociālisms.
Sociālisms ir visplašākais jēdziens politiskajā ideoloģijā, aptverot dažādas teorijas un tradīcijas. Sociālisma rašanās bija līdzīgi kā liberālismam un konservatīvismam – 19.gs., kad attīstījās jauna strādnieku šķira - rūpniecībā strādājošie, kuri cieta no nabadzības un degradācijas. Roberts Ovens (anglis) un Čārlzs Forjērs (francūzis), aizstāvēja uzņēmumus, kuri balstījās uz mīlestību un sadarbību, nevis alkatību un sacensību. Karlis Markss un Friedrihs Engels (vācieši) attīstīja šo ideju daudz sīkākās nozīmēs un sistemātiskās teorijās, kur revolūcija kapitālisma gāšanai ir neizbēgams process. Pirms 1.P.k. sociālisms bija iedalīts divās noteiktās grupās: sociālistu partijas kuras atbalstīja pārmaiņas vēlēšanu ceļā un reformu veidā – sociālisti vai sociāldemokrāti, bet tie, kuri atbalstīja revolūciju kā pārmaiņu sākumu un nepieciešamību – komunisti. 20.gs beigās sociālisms cieta sagrāvi daudzās austrumu Eiropas valstīs, kuru politika tagad ir vairāk vai mazāk balstīta uz liberālismu.
Sociālisma definēšanai ir vismaz 3 veidi:
1) Sociālisms kā ekonomikas modelis, kurā pastāv kolektivizācija un plānošana. Tā ir alternatīva kapitālismam;
2) Sociālisms kā strādnieku kustības instruments, kurš reprezentē strādnieku intereses un piedāvā atbilstošu politiku, caur kuru strādnieki var īstenot savu ekonomisko un politisko varu;
3) Sociālistu idejas ir skatāmas kopā arī ar amatniekiem – lietpratējiem, lauku zemniekiem un ar politiskajām un birokrātiskajām elitēm.
Sociālisma centrālās tēmas:
Kopība – cilvēki ir sabiedrības radījumi, kuri ir spējīgi rīkoties tikai kopā kā sabiedrība, kolektīvs kopums daudz labāk un efektīvāk, nekā viens pats indivīds. …
