Interešu grupu teorijas
Klasiskais interešu grupu politikas modelis demokrātiskās sistēmās ir plurālisms. Šī modeļa centrālā ideja ir tas, ka brīva pieeja politikas veidotājiem dod iespēju interešu grupām attīstīt pilnvaru nodalīšanu starp spēcīgiem valsts ierēdņiem un noteiktām interešu grupām.1 Šajā modelī svarīgs ir pieņēmums, ka katrai interešu grupai ir savs atšķirīgs skatījums un viedoklis, ko tā atbalsta un kā īstenošanos cenšas panākt. Būtībā veidojas pretēji viedokļi un opozīcijas, tādēļ nekādu viendabīgu interešu atbalstītāji nevarēs pilnībā monopolizēt politisko procesu, tādējādi būtisks noteikums ir tas, lai šīm dažādajām interešu grupām patiešām būtu vienlīdzīgas iespējas un pieeja ietekmēt politiskos procesus.
Tomēr realitātē mazākās interešu grupas bieži tiek lielāko un ietekmīgāko apspiestas. Privileģētākās un starpnieku grupas bieži gūst pārsvaru pār skaitliski lielākiem spēkiem, jo tās bieži ir veiksmīgāk organizētas un aktīvākas. Iemesls šai situācijai, kā to skaidro M. Olsons (M. Olson) ir tas, ka pastāv kolektīvās rīcības loģika: ka pastāv liels stimuls pievienoties grupai, kas tiecas tikai pēc tās locekļu interešu piepildījumu (privātās intereses) un zems stimuls pievienoties grupām, kas tiecas pēc labuma visai sabiedrībai kopumā (publiskās intereses).2 Rezultātā pieeja politiskās varas resursiem tomēr nav vienmērīga un vienlīdzīga.
Lai pārvarētu plurālisma modeļa trūkumus ir radušies trīs alternatīvi modeļi, kas aplūko ar interešu grupām saistītos jautājumus. Katrā no šiem modeļiem valsts attīsta noteiktu struktūru priekš interešu grupu politikas ar mērķi radīt balansētāku pārstāvniecību, kā arī darbības rezultātus. Korporatīvais modelis uzsver, ka galvenais dalījums sabiedrībā pastāv starp kapitālistiem/biznesu un strādniekiem/ darbaspēku. Lai attīstītu vienlīdzīgu varas balansu starp šiem diviem spēkiem valsts atzīst licences un sniedz reprezentatīvo monopolu abām šķiras dalījuma pusēm, sociālajiem partneriem. Atvērtu politisko tīklu vietā biznesa un tirdzniecības kompāniju līderi piedalās slēgtās trīspusējās tikšanās ar valsts ierēdņiem. …
