Demokrātijā klasiskais interešu grupu modelis ir plurālisms. Šis modelis atver pieeju pie politikas veidotājiem un veicina savstarpējās saites un līdzsvara veidošanos starp spēcīgām valsts struktūrām un speciālām interešu grupām. Plurālisma interešu grupu modelī neviena no interesēm politikas veidošanas procesā neiegūs vadošo lomu, jo vienām interesēm vienmēr pretī stāvēs kādas citas intereses. Plurālistiskā modelī centrālā vajadzība ir pretēju interešu vienāda pieeja pie politikas veidošanas procesa. Valsts ierēdniecības loma šajā interešu grupu savstarpējās cīņas procesā ir vidutāja un starpnieka loma. Mazākās interešu grupas var pārspēt lielākas, jo šādā gadījumā, parasti, mazās grupas ir organizētas un aktīvas savu interešu lobēšanā, savukārt, lielāka skaita grupa ir neorganizētas un neaktīvas. Rezultāts nevienlīdzīgai pieejai pie politiskās varas, valsts ierēdniecības iegūšana vienas interešu grupas varā ar lielāko daļu resursu noved pie sabiedrības kā kopuma izmantošanas interešu grupas labā.1
Lai pārvarētu plurālistiskam modelim raksturīgas iezīmes, aktualizējās trīs alternatīvu modeļu izmantošana. Katrā no šiem modeļiem valsts aktīvi veicina interešu grupu politikas noteiktu struktūru ar mērķi nodrošināt daudz balansētāku pārstāvniecību politikas īstenošanā.…