Tieši viduslaikos radās tādas institūcijas kā nacionālais parlaments (piemēram, Anglijā - kā pirmajā no valstīm), vietējās pašvaldības un varasvīru izraudzīto pavalstnieku tiesības - individuālās vai grupu privilēģijas. Viduslaiku ideologu vidū, kuri cildināja cilvēku brīvības un vienlīdzības ideju, goda vieta pieder Padujas Marsīlijam, kurš tautas varu atzina par augstāko, pilnībā suverēnu varu valstī.. 18. gs. demokrātijas abu ideju - komunistiskās un liberālās idejas - interpretāciju vidū var skaidri saskatīt Žana Žaka Ruso dižo veikumu. Par tautas suverēnas necedējamas un nedalītās varas būtību Ruso uzskatīja sabiedrībai nepieciešamo tiesību noteikšanu (tostarp arī ticības, morāles un īpašuma tiesības), kā arī valdības izveidi un kontroli. Lielā franču revolūcija 1789. gadā sludināja vienlīdzību (reizē ar brīvību un brālību) un tā kļuva par vienu no galvenajām idejām,. Tā paša gada augustā pieņemtajā "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā" tika atzīts, ka cilvēki "piedzimst un paliek brīvi un tiesībās vienlīdzīgi", un par dabiskām un neatņemamām katra cilvēka tiesībām tika atzītas tiesības uz "brīvību, īpašumu, drošību un pretošanos apspiestībai". Liberālā ietekme te bija viegli saskatāma. Vienlīdzība likuma priekšā visiem pilsoņiem nozīmēja tikai viņu politisko tiesību vienlīdzību un vienlīdzīgas tiesības ieņemt amatus, visiem vienlīdzīgu tiesisko atbildību un nodokļu smaguma vienlīdzību. Pirmā pasaules kara rezultāts būtiski ietekmēja demokrātijas attīstību Eiropā un pasaulē. Sabruka lielās autoritārās monarhijas, bet uzvarētāju priekšgalā nonāca Francija, parlamentārā Lielbritānija un liberālās Savienotās Valstis. Visbūtiskākais politiskā režīma rādītājs ir attiecības starp valsti un pilsonisko sabiedrību. Tieši tās atklāj, cik lielā mērā valsts piekrīt sevis kontrolēšanai un cik lielā mērā tā vēlas kontrolēt pilsoņu pašizpausmi. …
