Sabiedrības radīšana notiek caur tās locekļiem – indivīdiem, tie veido sabiedrību. Tie darbojas kā vēsturiski ierobežoti. Sabiedrība noliek mērķus, normas, vērtības. Sociālā dzīve ne tikai ierobežo, bet arī uzlabo – iedod tai formu.
Strukturācijas process ietver nozīmes, normas, varas attiecības. Sociālā dzīve nav no indivīda atdalīts pamats.
Socioloģiskie jēdzieni ir pakļauti dubultajai hermenaltikai. Cilvēki rada un arī patērē.
Centrālais jautājums ir tas, kas veido sabiedrību: tie ir indivīdi vai sociālas attiecības?
Sociālie aktieri, aģenti pielieto sociālos likumus atbilstoši savai kultūrai, kuri ir iegūti no pieredzes.
Likumi ir radoši pielietoti, rezultātā sekas nav prognozējamas. Sociālajā dzīvē nav tā kā fizikā.
Attiecības starp mikro un makro līmeņiem. Pirms Gidensa šie līmeņi bija atdalīti un nesaistīti. Cilvēka dzīve ir mikro un makro veidots tīkls.
Interesanta ir Gidensa analīze par cilvēka politisko dzīvi un intīmajām attiecībām.
Pašidentitāte. Tā arī nav mantota, iepriekš izveidota vai statiska, tā ir pakļauta mainībai, saistīta ar cilvēka izpratni , spēju radoši attīstīties. Mūsdienu sabiedrības cilvēki paši radoši veido sevi. Cilvēks dzīves laikā brīvi izvēlas kas viņš vēlas būt – drošība, no otras puses arī nedrošība.
Tradicionālajā sabiedrība lomas jau ir sadalītas.
Gidens nelieto jēdzienu „post modernisms”, viņš lieto – „radikalizētā modernitāte”, „vēlīnā modernitāte”.
Gidens lieto jēdzienu „pirms modernitāte”, „modernitāte” un „Vēlīnā modernitāte”.
Tas, ko citi dēvē par „post modernitāti” Gidens saka „modernitāte”.
Gidensa uzmanības centrā ir atšķirības un kontrasti starp tradicionālo un moderno. Tradicionālo visu nosaka. Indivīdam nav iespēja izvēlēties. Sabiedrība kļūst vairāk refleksīva un vairāk atbildīga.
Citādāk veidojas identitāte, intimitāte un politiskie institūti.
Cilvēki vairs nav iekļauti telpā un laikā. Post modernajā sabiedrībā rodas cits priekšstats par telpu un laiku, tie ir daudz plašāki. Priekšstats par virtuālo telpu un laiku.
Pirmsmodernajā sabiedrībā sabiedrības vecajiem cilvēkiem bija vairāk zināšanu, jo bija vairāk piedzīvojuši. Modernajā sabiedrībā cilvēki vairāk balstās uz ekspertīzi. Tās vairs nav personiskās zināšanas – risks daudz lielāks.
Nedrošība sociālajā telpā tiek pārvarēta. Tā tiek ievirzīta citās jomās, piemēram, zinātniekiem zinātnē u.c.
Refleksivitāte. Gan individuālā, gan institucionālā līmenī. Institūti tiek izpētīti un to darbība padarīta efektīvāka. Katrai indivīda darbībai ir iespējams divas interpretācijas. Pirmā, paša indivīda. Otrā, eksperta interpretācija.
Ir šaubas vai socioloģija ir pozitīva zinātne, jo pētnieks ietekmē savu pētāmo objektu. Rezultātā var mazināties interese par sociālajām zinātnēm.
Nav universālu mehānismu.
Socioloģija pievēršas refleksīvās izpētes piemēram.
Pieaug zināšanas par sabiedrību, tādēļ tā attīstās ātrāk.
Lieto tādus jēdzienus kā „bezjēdzīgs utopists” un „utopiskais reālisms”.
…
