Postmodernisti par varu un liberālu sabiedrību

M.Fuko, runājot par varu, tiecas atrast īsto varas mehānismu starp diviem atskaites punktiem, kas ir tiesību likumi, kas formāli ierobežo varu, un patiesība, kuru rada šī vara, un kura savukārt rada atkal varu. Ar to Fuko veido trijstūri- vara, tiesības un patiesība. Viņš akcentē diskursa nozīmi, uzdodot jautājumu, vai patiesības diskurss var ierobežot varu. Varai tiek pievērsta liela uzmanība, jo, kā atzīst Fuko, jebkurā sabiedrībā pastāv neskaitāmas varas attiecības, taču tās nevar būt stabilas un funkcionēt bez diskursa radīšanas un darbības. Fuko šajā ziņā atbild arī uz jautājumu, kur rodas vara: „Producējot patiesību, mēs esam pakļauti varai, bet varu spējam īstenot vienīgi caur patiesības producēšanu”- līdz ar to vara un patiesība ir savstarpēji atkarīgas, varai ir nepieciešama patiesība, lai tā spētu funkcionēt.1
Fuko uzsver arī attiecības starp varu un tiesībām, kā pamatā ir juridiskās domas izstrādāšana, kas notiek valdošā elementa (sākot jau no viduslaikiem, kad tas bija karalis) pakļautībā. Šī juridiskā doma ir tāda, lai tiktu atzīta varas taisnība, tiesības ir valdošā elementa pasūtītas, kā radīšanas nozīmīgs instruments bija romiešu tiesību atdzimšana, kas būtībā leģitimizēja šo karaļa varu, jo viņš bija Rietumu juridiskās būves centrālā figūra, viņš iemiesoja augstāko valsts varu, kas ir pielāgota viņa patiesībām un bija absolūta. Juridiskā būve arī noteica, kā ierobežot šo varu, radot tiesību likumus, kuriem viņam jāpakļaujas, realizējot šo varu, lai tā būtu leģitīma. Līdz ar to visa tiesību teorija tiek veidota ap augstāko valsts varu, kas arī ir tās galvenā problēma.2
Fuko runā par daudzveidīgām valdīšanas formām, kuras pastāv sabiedrības iekšienē pavalstnieku savstarpējās attiecībās, jo vara neattiecas tikai uz vienu izpausmi kā augstākā valsts vara, bet arī uz padotajiem, kas darbojās tās ietvaros.…