Postsociālistisko pārejas valstu salīdzinājums pētot dažādu valstu ekonomiskās attīstības pieredzi ir ļoti būtisks, jo patiesībā tas vēl joprojām, ir procesā, tas vēl joprojām nav beidzies.1 Ļoti būtisks ir salīdzinājums starp dažādām postsociālistiskām valstīm, piemēram, bijušajām Padomju Savienības valstīm un, piemēram, Ķīnu un Vjetnamu, kur šie procesi norisēja ļoti atšķirīgi. Tie atšķīrās pat līdz pašiem reformu pamatiem, jo šīs valstis izvēlējās pilnīgi atšķirīgu reformu ceļu- Ķīna izvēlējās mierīgu, graduālu pārejas ceļu, taču Centrālās un Austrumeiropas valstis izvēlējās šoka terapiju kā pārejas procesus. Turklāt, šīs valstis savstarpēji atšķīrās arī pēc vēl citiem dažādiem nozīmīgiem faktoriem, piemēram, politiskās sfēras pārejām.
Viena no nozīmīgākajām atšķirībām jau bija tā, ka Ķīnai, atšķirībā no Padomju Savienības valstīm, nebija jāatgūst neatkarība, tā bija brīva nacionāla valsts jau visu laiku, kamēr arī tajā valdīja komunisma idejas. Līdz ar neatkarības atgūšanu Centrālās un Austrumeiropas valstīm bija jāsaskaras ar jautājumu, kā turpmāk veidot valsts politisko dzīvi. Centrālās un Austrumeiropas valstis lielākoties izvēlējās demokrātisku režīmu iedibināšanu jaunajās valstīs un pievēršanos Rietumu pasaules politiskās dzīves tradīcijām. Tās neatgriezās pie autoritārajiem režīmiem, kas valdīja tajos pirms okupācijas. Tiesa gan, to var teikt par tādām valstīm, kā Čehija, Polija, Baltijas valstis un citas. Taču tās nav vienīgās postsociālistiskās valstis- daļa no NVS valstīm (Turkmenistāna, Uzbekistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna) izvēlējās autoritāri prezidentālu valsts pārvaldi. Par prezidentu kļuva bijušais pirmais partijas sekretārs, tika saglabātas visas vecās valsts pamata institūcijas, ieskaitot miliciju un valsts drošības dienestus, kas kļuva arvien birokrātiskāki un korumpētāki, likumdevējvara bija viegli manipulējama, kas par labu nenāca arī ekonomiskai attīstībai.…
