Sadarbība-tā ir liela māksla. Tā ietver sevī iespēju būt kopā ar citiem cilvēkiem katru dienu, piekāpšanos, dalīšanos ar citiem, konkurenci, kompromisu, citu iepriecināšanu. Pat mums, pieaugušajiem, tas ne vienmēr izdodas. Taču mēs to varam apslēpt, neizrādīt, bērns to nemāk, viņš ir tiešs un atklāts. Ja bērnam kas nepatīk vai viņš jūtas slikti, bērns raud, sit vai ieraujas sevī. Tādēļ ļoti svarīgi bērnus audzināt tā, lai viņi rastu pielāgoties sabiedriskajai dzīvei. Tā kā sociālās prasmes bērni sāk izkopt jau pirmsskolas vecumā, svarīgi ir arī atrast pareizāko veidu, kā to izdarīt.
Sociālo prasmju saturu veido prasmes izteikt savu domu un uzklausīt otru, prasmes ievērot noteikumus un strādāt grupā, prasme vērtēt sevi un citus, kā arī savstarpējā cieņa, sapratne un iecietība[1]
Par piemēru var minēt bērnus no dažādām ģimenēm. Ja bērns nāk no labas, mīlošas ģimenes, tad viņa uzvedība būs pārliecināta, droša. Viņš būs enerģisks, labprāt piedalīsies pasākumos, nebūs mazvērtības kompleksa. Turpretī, ja bērns nāk no nelabvēlīgas ģimenes, ja viņam mājās vienmēr ir tikai skandāli, bērns tiek nogrūsts otrā vietā, tad viņš cilvēkos jutīsies nepiederošs, bailīgs, viņam būs grūti adaptēties citā vidē. Īsāk sakot-tie būs sociālo darbinieku nākamie vai jau esošie klienti.
…