Autore pateicas un uzslavē bērnus par paveikto. Autore rosina domu apmaiņu, lai apkopotu šodienas veikumu, arī lai sekmētu bērnu
pašvērtējuma prasmes, vērtējot savus sasniegumus un neizdošanos.
Rotaļa ir vērtība bērnam un pieaugušajam. Bērnam tā ir prieks, vajadzība, bet pieaugušajam tas ir līdzeklis, kas bērnu netieši māca un kur bērns pats mācās (Dzintere, Stangaine, 2007, 278).
Pēc D.Dzinteres un I.Stangaines domam, lai rotaļātos, bērnam vajag mijiedarboties ar kādu priekšmetu vai citu cilvēku. Bērns iesaistās procesā, darbojas un sadarbojas ar otru cilvēku vai priekšmetu, reaģējot uz pārmaiņām. “Nav pareizas vai nepareizas bērna rotaļas. Bērni, kas rotaļājas, ir iesaistījušies procesā, kurā viss, ko viņi dara, ir pieņemas, un tas vairo šīs aktivitātes vērtību”, apgalvo D.Dzintere un I.Stangaine
(Dzintere, Stangaine, 2005, 15-16).
Gatavojot patstāvīgi salātus, bērniem veidojas iemaņas un prasmes kā gatavot vienkāršus ēdienus (dārzeņu salāti). Darbojoties grupās, bērniem tiek sekmētas saskarsmes un sadarbības prasmes.
Pēc I.Korčaka uzskatiem, bērnam jādod dzīves pieredze un ļoti dažāda, lai viņš varētu šo pieredzi izmantot, dzīvojot citu cilvēku sabiedrībā. Pateicoties pieredzei, bērnam veidojas zināšanas. Zināšanas kļūst par pamatu daudzveidīgas, nekonfliktējošas saskarsmes veidošanā starp bērnu un pieaugušo, starp bērnu un bērnu (Korčaks, 1986, ?)…