1.Vairošanās. Visparastākais vairošanās tips ir šūnas dalīšanās uz divām pusēm. Dažu ģinšu pārstāvjiem (Gloeocapsa, Microcystis) ir raksturīga arī ātra dalīšanās ar mātšūnā daudz mazu šūnu – nannocītu – izveidošanos. Zilaļģes vairojas arī ar sporu veidošanos, ar ekzo – un endosporām, ar hormogonijiem, ar hormosporām, ar gonīdijiem, kokkiem un planokokkiem. Viens no plašāk izplatītiem vairošanās veidiem pavedienveida formām ir hormogoniju veidošanās. Šis vairošanās veids ir veselas zilaļģu klases nosaukuma pamatā (Hormogoniophyceae). Par hormogonijiem uzskata trihoma fragmentus, uz kurām tie sadalās. Hormogoniju veidošanās ne parasta mehāniska grupas no divām, trim vai vairākām šūnām atdalīšanās. Hormogoniji atdalās pateicoties dažu nekroidālo šūnu atmiršanai, pēc tam ar gļotu izdalīšanos tie izslīd no maksts (ja ir maksts) un, veicot svārstību kustības, pārvietojas ūdenī vai pa substrātu. Katrs hormogonijs var dot sākumu jaunam īpatnim. Ja šūnu grupa ir apģērbta biezā apvalkā, to sauc par hormosporu (hormocistu), kura vienlaikus izpilda vairošanās un nelabvēlīgo apstākļu pārciešanas funkcijas. Dažām sugām no taloma atdalās vienšūnas fragmenti, kurus sauc par gonīdijiem, kokkiem un planokokkiem. Gonīdiji saglabā gļotu apvalku, kokkiem nav spilgti izteikto apvalku, planokokki arī ir kaili, bet, līdzīgi hormogonijiem, ir spējīgi aktīvi kustēties. Pietiekami izplatīti vairošanās orgāni ir sporas, īpaši Nostocales zilaļģēm. Tās ir vienšūnas, parasti lielākas, nekā veģetatīvas šūnas, un veidojas no veģetatīvām šūnām, biežāk no vienas. Bet dažu ģinšu pārstāvjiem (Gloeotrichia, Anabaena) sporas veidojas dažu veģetatīvo šūnu saplūšanas rezultātā un tādu sporu garums var sasniegt 0,5 mm. Endo – un ekzosporas galvenokārt sastopamas Chamaesiphonophyceae pārstāvjiem. Endosporas veidojas palielinātajās mātšūnās lielā daudzumā (vairāk nekā 100). Ekzosporas atdalās no mātšūnas un veido uz tās ķēdītes (piemēram, dažam Chamaesiphon sugām). Dzimumvairošanās zilaļģēm nav.
2.Barošanās veidi. Fotoautotrofs barošanās veids ir barošanās pamatveids, bet nav vienīgs barošanās veids. Bez īstas fotosintēzes zilaļģēm vēl raksturīgi sekojoši barošanās veidi: fotoredukcija, fotoheterotrofija, autoheterotrofija, heteroautotrofija un pat pilnīga heterotrofija. Papildus organisko vielu klātbūtnē zilaļģes izmanto arī šīs vielas. Pateicoties jauktai barošanai (miksotrofai) zilaļģes var būt aktīvas tādos apstākļos, kur citi fotoautotrofi organismi nevar būt aktīvi.
3.Ekoloģija. Slikta apgaismojuma apstākļos (alās, ūdenstilpju dziļākās vietās) zilaļģu šūnās izmainās pigmentu sastāvs. Šī parādība, kura ieguva hromatiskās adaptācijas nosaukumu, ir pielāgošanas aļģu šūnu krāsas izmaiņas gaismas spektrālā sastāva izmaņas ietekmē uz pigmentu skaita rēķina, kuriem ir papildus krāsa pie krītošiem stariem. Šūnu krāsas izmaiņas (hlorozes) notiek arī dažu komponentu nepietiekamības vidē gadījumā, toksisko vielu klātbūtnē, kā arī pie pārējas pie heterotrofa barošanās tipa.
Starp zilaļģēm ir tāda organismu grupa, kura ir spējīga fiksēt atmosfēras slāpekli, un šī īpašība tiem apvienojas ar fotosintēzi. Pašlaik ir zināmas apmēram 100 tādas sugas. Zilaļģu slāpekļfiksātoru vairākums dzīvo uz sauszemes. To relatīva barošanās neatkarība ļauj tiem apmesties neapdzīvotās vietās, kur nav pat augsnes pēdu, klintis, kā tas ir bijis 1883. gadā Krakatau salā: pēc vulkāna izvirduma pagāja trīs gadi un uz pelniem bija atrasti gļotu sablīvējumi, kuri sastāvēja no ģinšu Anabaena, Gloeocapsa, Nostoc, Calotrix, Phormidium u.c. pārstāvjiem. Par pirmiem salas Surcejs, kurš izveidojās 1963. g. zemūdens vulkāna izvirduma rezultātā pie Islandes dienvidu krasta, iedzīvotājiem kļuva arī slāpekļfiksatori. Starp tiem bija plaši izplatītas planktona sugas, kuras izsauc ūdens ziedēšanu (Anabaena circinalis, Anabaena cylindrica, Anabaena flos – aquae, Anabaena lemmermannii, Anabaena scheremetievii, Anabaena spiroides, Anabaenopsis circularis, Gloeotrichia echinulata).
Maksimālā dzīvas un asimilējošas šūnas eksistences temperatūra ir +65C, bet tā nav robeža priekš zilaļģēm (karstu avotu zilaļģes). Tādu augstu temperatūru termofilas zilaļģes pārcieš pateicoties savdabīgam koloidālam protoplazmas stāvoklim, kura augstās temperatūras ietekmē koagulē ļoti lēni. Visizplatītākie termofili ir Mastigocladus laminosus, Phormidium laminosum. Zilaļģes spēj izturēt arī zemu temperatūru. Dažas sugas bez ievainojumiem glabājās pie šķidra gaisa temperatūras (- 190C). Dabā tādas temperatūras nav, bet Antarktīdā pie temperatūras -83C lielā daudzumā bija atrastas zilaļģes (Nostoc).
Antarktīdā un augsti kalnos zilaļģes ietekmē arī Saules radiācija. Lai samazinātu īsviļņu radiācijas starojuma ietekmi, evolūcijas gaitā zilaļģes ieguva īpašus pielāgojumus. Koloniju gļotas un pavedienveida formu gļotu makstis ir laba aizsargkārta, kura pasargā šūnas no izžūšanas un vienlaikus darbojas kā filtrs, kurš novērš bīstamu radiācijas ietekmi. Atkarībā no gaismas intensitātes gļotās nogulsnējas vairāk vai mazāk pigmentu, un tās iekrāsojas pa slāņiem vai pa visu platumu.
Gļotu īpašība ātri uzsūkt un ilgi paturēt ūdeni ļauj zilaļģēm normāli eksistēt arī tuksnešu apgabalos. Gļotas uzsūc nakts un rīta mitruma maksimālo daudzumu, kolonijas uzbriest, un šūnās sākas asimilācijas procesi. Pusdienas laikā šūnu sablīvējumi izkalst un pārvēršas par čaukstošiem melniem veidojumiem. Tādā stāvoklī tie turas līdz nākamajai nakts, kad atkal sākas mitruma uzsūkšana. Aktīvajai dzīvei zilaļģēm pilnīgi pietiek tvaiku ūdens.
Zilaļģes satopamas augsnē, mitrās vietās, uz koku mizas, uz akmeņiem.…
