Neizzinātu dzīvi nav vērts dzīvot.
Sokrāts
Psiholoģijas zinātni vienkāršāk varētu nosaukt par sevis, par sabiedrības notikumu izzināšanas zinātni un tai gluži tāpat kā jebkurai zinātnei ir sava vēsture. Mēģinājumi ielūkoties cilvēka iekšējā pasaulē, to izprast un izskaidrot vērojami jau antīkajā pasaulē. Vispirms jau tā bija sevis izzināšana, cilvēkam kļuva interesanti uzzināt kāpēc viņš domā, ko jūt, sapņo. Pirmsākumos cilvēks, uz ļoti daudziem sevis izzināšanas jautājumiem, nevarēja rast atbildes un piedēvēja dieviem visu varenību, varu pār cilvēka psihi, tā piemēram atmiņas dieviete bija – Mnēmosina, domāšanu pārvaldīja dieviete – Minerva. Tieši šī nepieciešamība uzzināt vairāk par sevi, par to, kas ar mums notiek arī radīja nepieciešamību iepazīties ar savu iekšējo pasauli.
Sengrieķu mitoloģijā ir kāda teika, kura stāsta par psiholoģijas rašanos. Tas ir stāsts par to kā Dieva dēls Erots iemīlējās parastā zemes meitenē Psihē. Erota māte bijusi ļoti neapmierināta ar dēla izvēli un pavēlējusi meitenei izturēt vairākus pārbaudījumus, izdarīt tādas lietas, kuras parastam cilvēkam nav pa spēkam, taču pārējo dievu atbalsts un meitenes stiprās jūtas darījušas brīnumus un Psihe paveikusi visu Erota mātes uzdoto. Savukārt Erots pārliecinājis Zevu pārvērst mirstīgo zemes meiteni par dievieti un abi mīlētāji varējuši savienoties uz mūžiem. Tādejādi mirstīgā meitene Psihe, kļuvusi par cilvēka dvēseles simbolu, viņa bijusi mirstīgas- ieguvusi nemirstību.
Taču pats vārds psiholoģija pirmo reizi minēts 1590.gadā, kad vācu mācītājs R. Hokleniuss to lietoja savos darbos – teoloģiskā pētījumā par dvēseli.
Sava mājas darba pirmajā daļā par psiholoģijas vēsturi es runāšu tieši par psihes izskaidrošanas problēmām antīkajā pasaulē, minot tādu senatnes domātāju vārdus kā Platons, Aristotelis un Hipokrāts. Kā jau minēju – psiholoģija tā ir dvēseles izzināšanas zinātne, tāpēc arī pievērsīšos dvēseles izzināšanas problēmām antīkajā pasaulē.
Psiholoģisko zināšanu attīstība ir gājusi blakus filozofisko zināšanu attīstībai, jo ja mēs uz lietām un notikumiem raugāmies filozofiski, tad varam izskaidrot daudzas parādības. Man pašai ļoti tuva ir kāda doma no Dž. Rendlisa un P. Hafta “Nemirstības” par cilvēka dzīvi:
“Attiecībā uz nemirstību pastāv kāda filozofiska aksioma. Tā apgalvo, ka neapšaubāmi loģiskāk ir ticēt nekā neticēt. Un lūk, kāpēc. Ja jūs ticat un izrādās, ka Jums bijusi taisnība, jūs varat nodzīvot savu mūžu samērā mierīgā noskaņā, būdams sagatavots pārejai citā pasaulē. Ja maldāties un nāves brīdī jūsu apziņa gluži vienkārši izdziest, tad jūs neuzzināsiet, ka esat kļūdījies! Taču, ja turaties pie negatīvā viedokļa, jūs neuzzināsiet, ka jums visnotaļ bijusi taisnība un nevarēsiet beigās pasacīt – es taču jums teicu. Jūsu dzīves gadi aizritēs tukši bez jebkādas cerības uz ko nozīmīgāku par pelēko ikdienu. Kurš būs uzvarējis šajā spēlē?”
…
