Kā to atzīmē M.T.Hezlems savā darbā "Psihiatrija", psihosomatisko saslimšanu raksturo fiziskas izmaiņas organismā, kurai ir sava etimoloģija un kuru ietekmējusi, vai kura radusies emocionālu, psiholoģisku faktoru rezultātā. Šādas mijiedarbības mehānisms noris pamatojoties uz organisma veģetatīvo nervu sistēmu. Tamlīdzīga saslimšana var ietekmēt jebkuru organisma sistēmu, tomēr ir zināms, ka dažas slimības ir īpaši tuvas psihiatrijai, un saikne starp emocionāli labilo pacienta stāvokli un tām slimībām, ar kurām viņš slimo ir skaidri saredzama. Izplatītāko slimību skaitā autors min, piemēram, kuņģa čūlu, astmu, siena drudzi un rinītu, augstu asinsspiedienu un tā izraisītās sirds un asinsvadu slimības, nātreni, psoriāzi, reimatoīdo artrītu, biežu urinēšanu, menstruālā cikla traucējumus u.ci.
Tomēr, kā uzsver autors, un, ko mēs šī darba ietvaros atzīstam par īpašu nozīmīgu: psihosomatiskās saslimšanas piemeklē ne jebkuru cilvēku, tās raksturīgas noteiktam cilvēku tipam, ko pēc M.T.Hezlema domām raksturo tādas īpašības kā: kautrīgums, obsesīvs raksturs, intelekts, kas augstāks par vidējo, konstitucionāla trauksmainība, bet pilnīgi noteikti: veģetatīvās nervu sistēmas labilitāte, īpaši uzsverot pēdējo. Citiem cilvēkiem tādi paši apstākļi slimības anamnēzē var būt par cēloni neirozēm, fobijām, depresijai, mazvērtības kompleksiem vai arī vispār neatstāt jebkādu iespaidu uz personību u.c. Kā konkrēti kāds no nelabvēlīgajiem attīstības faktoriem ietekmēs indivīdu nākotnē un vai izsauks saslimšanu, nav iespējams skaidri paredzēt.…
