PSRS ārējā politika 1920.gadā vistiešākajā veidā bija saistīta ar revolūcijas veicināšanu citās pasaules valstīs. Tai laikā komunistu līderi ticēja pasaules revolūcijas iespējamībai. Taču 20.gadu sākumā stāvoklis Eiropā stabilizējās un izredzes, ka tur notiks revolūcija, stipri samazinājās. Kad neizdevās uzvarēt Poliju, doma par savienošanos ar vācu „proletāriešiem” izšķīda. Tomēr Padomju Krievija (jāatceras, ka tikai ar 1922.g. var runāt par PSRS) nedomāja atkāpties no savām dogmām un agresīvajiem nodomiem. Tagad valstu sagrābšanu pierobežā mēģināja īstenot ar inscenētiem vietējo komunistu sacelšanās mēģinājumiem. Kad vietējie komunisti būtu sacēluši nekārtības, viņi sauktu palīgā Krieviju. Šajā virzienā darbojās Komunistiskā Internacionāle, kas būtībā bija Padomju Krievijas ārpolitikas instruments, kaut pretendēja uz vispasaules komunistu pārstāvniecības orgāna statusu. 1921.g. II/III tika likvidēta Gruzijas neatkarība, neilgi pēc tam, kad tā, līdzīgi kā Latvija, tika atzīta de iure no lielvalstīm. 1923.g. Rūras krīzes laikā tika plānots uzsākt komunistu sacelšanos Vācijā, tomēr tā tika atcelta. Vienīgi Hamburgā 200-300 komunisti uzbruka policijas iestādēm, taču tika sakauti. 1924.g. decembrī notika neveiksmīgs komunistu sacelšanās mēģinājums Igaunijā. Daudz komunistu tika apcietināti. Ap 1924/1925 tad arī beidzas šī komunistu taktika (reizēm tiek saukts par 1.periodu, Staļins lietoja šos terminus). To nomaina dzīvā spēka un līdzekļu taupīšana līdz kādam izdevīgam brīdim. Pēc Ļeņina nāves sākās cīņa par varu, pastāvēja dažādi virzieni pašā komunistiskajā partijā. Trockis vēl ticēja pastāvīgas revolūcijas iespējamībai pasaulē. Staļins un N.Buharins izvirzīja domu par „sociālismu vienā zemē” (tas gan neizslēdza iespēju sagrābt citas zemes). …