Aleksandrs Puškins (1799.-1837), dzimis Maskavā. Tēvs no nabadzīgas muižnieku dzimtas, māte – Pētera I cīņubiedra, abesīnieša, Ābrama Hanibala mazmeita.
Puškinam ļoti agri pieņēma privātskolotāju – francūzi. (iemācīja fr. val.)
1811.g. Puškins sāka mācīties “Carskoje Selo” licejā, kuru pabeidza 1817.g. Tur viņš sāka atdarināt dzejā Voltēru un Parnī. Pēc liceja pabeigšanas viņu ieskaitīja Ārlietu kolēģijā Pēterburgā.
Apgaismības laikmeta rakstnieku ietekme un dažu liberāli noskaņotu virsnieku tuvums noteica Puškina ideju attīstību.
1816.g. Puškinu uzņēma t.s. ”jauno karamziniešu” literārajā pulciņā (Vjazemskis, Žukovskis, Turgeņevs). Literārais pulciņš cīnījās pret Šiškova virzienu, kas noraidīja Karamzina idejas un baznīcas slāvu valodu identificēja ar krievu valodu.
Problēmas sākās 1820.g., kad Puškins bija sarakstījis odu “Bольность”-(brīvība) un epigrammas par ģenerāli Arakčejevu. Ar to Puškins saniknoja Aleksandru I. Puškins tika izsūtīts uz D.Krieviju. Īsu brīdi Puškins pabija Kaukāzā un Krimā , no 1823.g. Odesā un Kišiņevā. Kišiņevā viņš tika uzņemts vietējā brīvmūrnieku ložā. Šajā laikā Puškins aizrāvās ar Bairona daiļradi, kuras ietekme ir redzama tā laika darbos: “Kaukāza gūsteknis”, “Brāļi laupītāji”, “Čigāni” u.c., kas atspoguļoja Puškina Kaukāza, Krimas un Besārābijas iespaidus.…
