Prologs
Ir sākumā dzejolis, kas stāsta par mēness meitu, kas uztaisīs staru tiltu, pār kuru parādās sapņu tēli un karā kautie, kas grib pabeigt nepabeigtās senās cīņas. Mēness staru tilti tos ved uz jaunu cilti, kas to cīņu pabeigs.
Pēc tam ir prologs-stāstījums, kur aprakstīts tas, kā kāpj no zārkiem ārā varoņi ar šķēpiem un bruņām, sievas ceļas, lai visi pulkā „cīnītu tālāk neizkaroto cīņu”. Tālāk tiek aprakstīti lugas galvenie tēli:
Lāčplēsis - Lielvārda dēls, lielais;
Koknesis - Lāčplēša draugs, biedrs-kareivis;
Pumpurs- Kokneša dzejnieks un tautas kareivis;
Aizkrauklis, Lielvārds, Burtnieks- vecīši virsaiši;
Laimdota- Lāčplēša mīļotā (zili-sudrababinā gaismā), simbolizē Latviju;
Spīdola- Aizkraukļa meita, sarkani-zeltainā spožumā;
Kangars ar tumšo baru;
Melnais bruņinieks- tumsas valstības (raganas un velni) valdnieks;
Laika vecis (baltā segā) ar savām trim Baltām meitām.
1.CĒLIENS „noskan mūža cīņas atbalss...”
Istabā Spīdola, Aizkrauklis un deviņas meitenes (kārsējas, vērpējas un audējas). Aizkrauklis, noskatīdamies meiteņu darbā, priecājas kā tās taisa bāliņam villaini, linu kreklu un goda svārkus. Spīdolai viņš saka, ka ļaudis jau sāk runāt, ka Aizkrauklis ir pārāk stingrs tēvs, jo meitenes strādā naktī, un ka viņas pat esot raganas, taču pats šīm runām neticot. Saka, lai Spīdola meklē sev līgavaini, jo pūrs jau ir gatavs un vēl vēlāk var būt jau par vēlu, bet Spīdola saka, ka vēl ir laiks.
Kad Aizkrauklis aiziet gulēt, no aizkrāsns iznāk vecā ragana, un meitenes un Spīdola parāda savu īsto dabu- to, ka viņas ir nodarbojas ar burvestībām lai atburtu sev puišus ar ko izklaidēties. Kārsējas dabū trīs melnus velnus, Vērpējas – trīs dzeltenus velnus, audējas – trīs sarkanus melnus, bet Spīdola dabū Melno bruņinieku.
…
