Luga “Uguns un nakts” ir pirmā būtiskā Raiņa luga. Sākotnēji tā bija iecerēta kā operas librets. Rainis pabeidza rakstīt lugu 1903. gada vēlā rudenī , bet pie lasītājiem tā nonāca 1905. gada beigās. Traģēdijā “Uguns un nakts” Rainis tā īsti atrod sevi kā dramatiķi (autors debitēja dramaturģijā 1904. gadā ar viduvēju komēdiju “Pusideālists”).
“Uguns un nakts” ir ievērojamākais simbolisma paraugs latviešu literatūrā. Lugu autors nodēvējis par “Senu dziesmu jaunās skaņās”. Dziesma patiesi ir sena, jo luga ir Andreja Pumpura “Lāčplēša” pārfrāzējums: ir pārņemts sižets, to papildinot ar jaunām epizodēm, kas padziļina idejisko dimensiju, un tēlu sistēma. Kā liecina jau virsraksts, Rainis, būdams pārliecināts dialektiķis, lugas tēlus sašķēlis absolūtos pretstatos. No vienas puses – gaismas spēki: Lāčplēsis (tautas spēks un brīvības alkas), Laimdota (var uztvert kā Latvijas simbolu), latviešu virsaiši. No otras – tumsas spēki: Melnais bruņinieks, vācu iekarotāji, tautas nodevēji Kangars un Līkcepure. Šī uguns / nakts simbolika ir ļoti daudzplākšņaina. Tajā iekļaujas gan teiksmas sižets, gan 13. gadsimta notikumi, gan 1905. gada revolūcija, gan mūžīgā gaismas un tumsas cīņa vispār. Īpatnējs tēls ir Spīdola, viņu nevar tieši iekļaut vienā vai citā pusē. …