Uzreiz pēc tam atklājas Benjamiņa uzticība un mīlestība pret Jāzepu, jo viņš atsakās viņu atstāt vienu. Viņš zina, cik ļoti Jāzeps viņu mīl, un tas ir galvenais iemesls šai spēcīgajai brāļu saiknei. To raksturo citāts:
“Es neiešu, pie brāļa palikšu. Man labāk būt pie tevis.”
Benjamiņš vairās no pārējiem brāļiem, kas pret viņu izturas neiecietīgi, kā momentā, kad Zebulons atved Benjamiņu no putnu lūkošanās, vecākie brāļi vēlas viņu sodīt, bet Jāzeps nostājas ceļā, neļaujot sāpināt Benjamiņu. Viņa vairīšanās no visiem brāļiem, izņemot Jāzepu, atspoguļojas šajā remarkā:
“Zebulons atkal paņem bērnu sev pie rokas un rauj pie sevis. Benjamiņš vairās.”
Benjamiņš rūpējas par Jāzepu, viņš sagatavoja, kur viņam gulēt un šīs rūpes un labestība atklājas remarkā:
“Noliekas pats blakus Jāzepam, apskauj viņu un aizmieg.”
Benjamiņš nebaidās no savu brāļu dusmām, viņš aizstāv Jāzepu un neļauj pārējiem brāļiem viņu izsmiet, kad Jāzeps stāsta par sapnī redzēto. Tas atklājas citātā:
“Jā, visi! Dziļi-tā, līdz pašai zemei. Tu smej? – Pats klanījies.”
Benjamiņš tic, ka Jāzeps sasniegs savus mērķus, kaut gan citi brāļi tam netic, kas atklāja Benjamiņa vārdos:
“Kad būsi godībā, brāl, piemin’ mani!”
Visas šīs Benjamiņa labās īpašības ir tās, kas viņu padara ar gaismas stariņu brāļu vidū. Lai arī viņš ir jaunākais, viņš ir pārdzīvojis ļoti daudz, viņš ir izcietis vecāko brāļu nicinājumus, lai arī mazākā apmērā, un arī tēva mīlestība trūkumu, salīdzinot ar Jāzepu, viņš ir saglabājies ļoti pozitīvs un jauks, un šis viņu rada par gaismas staru ģimenē, jo viņš pierāda, ka jebko izciešot, ir iespējams vēl saglabāties tik jaukam, un nepalikt nepatiesam un ļaunam.
…
