Man ļoti patika tas, ka režisors nemēģina liekuļot, slēpjot lietu patieso būtību. Es augsti vērtēju viņa, varbūt pat pārdrošo atklātību un skarbas realitātes uzburšanu uz Liepājas teātra skatuves.
Kopējā izrādes noskaņa, protams, bija skumja un nomācoša. Neskatoties uz to, cilvēki smējās un es arī. It kā jau nebija īsti par ko... Patiesībā, kā var smieties par garīgi nelīdzsvarotu cilvēku, kas grib nosist mātes draugu, kas piedzēries izposta jau tā nabadzīgo iedzīvi, kas, pats nesaprazdams, ko dara, veco televizoru iemet visdziļākajā sniega kupenā. Ir drausmīgi apzināties, ka šādas situācijas sastopamas arī reālajā dzīvē, ka tepat mums blakus ir tikpat daudz noraizējušās un nelaimīgas mātes kā Ausma.
Beidzoties izrādei, gaidīju, kad publika celsies kājās, gaidīju, kad aktieri uz skatuves iznāks piekto, sesto, septīto un varbūt astoto reizi, taču izpalika gan publikas milzīgās ovācijas, gan ziedu klēpji, gan aktieru vairākkārtēja atgriešanās uz skatuves. Iespējams, tas tāpēc, ka publikai, pēc tik pārdomu pilnas izrādes, nebija vēlēšanās skaļi nobeigt šo vakaru, zaudēt radušos noskaņu. Iespējams, skatītāji gribēja klusi, netraucēti un mierīgā gaisotnē pārdomāt tikko uz skatuves redzēto.
Izrāde liek domāt un ‘’pārcilāt’’ arī katram savu dzīves pagātnes notikumus - kā apputējušas grāmatas grāmatplauktā. Man šī izrāde paliks atmiņā ar tās apbrīnojamo atklātību, patiesumu cerību un lielisko aktieru spēli.
…