Attiecīgi, bērnam augot, viņa vizuālā pasaule mainās. Tā nevis vienkārši paplašinās vai kļūst detalizētāka, bet pārdzīvo būtiskas izmaiņas tās topogrāfijā un dinamiskajā arhitektūrā. Salīdzinājums ar kameru ir aizēnojis šīs nozīmīgās attīstības izmaiņas. Lai gan īstie redzes pārdzīvojumi nav nosakāmi, mēs varam izdarīt secinājumus par attīstības transformācijām, izpētot kopējo darbību sistēmu.
Anatomiskā ziņā augoša bērna darbības sistēmu var uzlūkot kā plašu smalku neironu un muskuļu šķiedru tīklojumu. Šo brīnumaino tīklojumu uztur un integrē ķermeņa šķidrumi un elektroniskās strāvas, kas rodas vienā kopējā elektrodinamiskā laukā, kas saglabā organisma vienotību. Vienotība tiek saglabāta arī straujas augšanas periodos.
Bet tas nenozīmē to, ka visas kustību sistēmas daļas aug vienādā ātrumā, paplašinoties simetriski kā balons. Gluži pretēji, attīstības organizācijas process vairāk līdzinās sarežģītai melodijai ar ritmiem, akcentiem, kreščendo, pauzēm un diminuendo. Šīs uzsvara maiņas atspoguļojas adaptīvo kustību šablonos un bērna spontānajās kustībās. Acis vienmēr ir ietvertas kopējā kustību ainā. Tās katru brīdi vai nu nosaka visa organisma pozu, vai arī reģistrē lokālo un vispārīgo pozu efektu.
Klasiskajās redzes teorijās uzsvērti redzes sensoriskie aspekti, pametot novārtā motoriskos faktorus. Jaunākās teorijās tiek atzīts, ka pat tādiem izsmacinātiem „atribūtiem” kā saplūšanai, projekcijai un stereskopiskajai redzei piemīt motorisks elements, ka to izcelsme ir motoriska.
…
