16.gs. vēsturē dēvē par reformācijas laiku, kad Eiropu satricināja dažādi reliģiski konflikti, tie bija vērsti pret katoļu baznīcas laicīgo un garīgo kundzību, bet izvērsās par cīņu starp vara sadali valstu iekšienē. Reformācijas priekšnoteikumi nobrieda jau viduslaiku beigās:
1)uzplaukstošā humānisma idejas, kas lika akcentu uz cilvēka individualitāti, mēģināja apvienot antīko filosofiju, bibliskās atziņas un izglītības nepieciešamību, aplūkoja arī cilvēku attiecības ar Dievu. Viņi nonāca pie atziņas, ka kristietība nepastav reliģiskajās dogmās, bet cilvēka iekšējā pārliecībā, Svētajos Rakstos, nevis pāvesta un īskapu komentāros par tiem;
2)Baznīcas pieaugošā laiciskošanās: iesaistīšanās politiskajā dzīvē, grezns dzīvesveids un disciplīnas pārkāpšāna klosteros, baznīcas amatu pirkšana, indulgenču pārdošana.
Par reformācijas uzsācēju uzskata M. Luteru, kurš 1517.g. Pie Vitenbergas baznīcas durvīm ienagloja lapu ar 95 tēzēm, saucot uz disputu pret indulgenču pirkšanu un pārdošanu. Nedz Luters, nedz viņa pirmie sekotāji nevēlējās veidot jaunu baznīcu, tikai aicināja reformēt jau esošo. Katrā no Eiropas valstīm reformācija izvērsās edaudz citadāk, lai gan rezultāts bija līdzīgs – baznīcas pārvaldes nonākšana laicīgās varas (valsts) pārraudzībā. Vienīgi Itālija un Spānija palika izteikti katoļticīgas zemes.
Reformācija Vācijā. Lutera darbība izsauc teoloģiskus strīdus ne tikai par indulgencēm, bet par Baznīcas statusu vispār (Vācjijā 1/3 no zemēm pieder Baznīcai). Kā vienīgo ticības vērtību Luters atzina Svētos Rakstus, tātad, apšaubīja Baznīcu ka starpnieku starp Dievu u cilvēkiem. …
