Reformācija – XVI gadsimta Eiropas reliģiskā un politiskā kustība, kas vērsta uz Romas Katoļu baznīcas reformēšanu un noveda pie protestantisko baznīcu izveidošanās. Šā pavērsiena priekšvēstneši bija valdensi, lolardi un husīti, bet reformāciju uzsāka vācu mācītājs Mārtiņš Luters 1517. gadā un tā guva panākumus, kad to atbalstīja absolūtās monarhijas, mezdamas izaicinājumu pāvesta politiskajai varai un konfiscēdama baznīcas bagātības.
Renesanses laikmets radīja Eiropā jaunu domāšanas veidu, kas krasi atšķīrās no viduslaiku tradīcijām. Tālākās pārmaiņas, kas iezīmē viduslaiku beigas, ir saistītas ar domātājiem, kas apšaubīja katoļu baznīcas autoritāti. Viņus pazīst ar vārdu protestanti.
15. gadsimta domātāji uzskatīja ka baznīca ir liekulīga un korumpēta.
16. gadsimtā neapmierinātība pieauga, it īpaši Vācijā. Daudzi vācieši iebilda pret itāliešu ietekmi baznīcā. Tiem nepatika uzliktie nodokļi. Šie kristieši uzskatīja, ka baznīca ir atteikusies no savas svētās misijas.
Viens no raksturīgākajiem baznīcas korupcijas piemēriem bija indulgenču pārdošana. Par indulgencēm sauca grēku piedošanas rakstus. Sākotnēji indulgences izsniedz par īpašiem nopelniem baznīcas labā, taču no 14. gadsimta šos piedošanas rakstus jau varēja saņemt par naudas ziedojumiem baznīcai.
Protestantisms. Protestu kustību pret katoļu baznīcu iesāka vācu mūks Martiņš Luters. Luters vadīja Bībeles studijas Vitenbergas universitātē. Viņš dzīvoja askētisku un ticīgu dzīvi, uztraucās ka ir grēcīgs un nekad nespēs nonākt debesīs. Pēc ilgas emocionālas cīņas Luters nonāk pie secinājuma, ka cilvēki var tikt pestīti tikai ar dieva žēlastību. Lutera uzskati drīz vien nonāca konfliktā ar baznīcu. 1517. gada 31. oktobrī Luters pienagloja pie Vitenbergas baznīcas durvīm 95 tēzes, kas izsaka viņa uzskatus. Tēzēs viņš vērsās pret indulgenču pārdošanu un aicināja cilvēkus uz diskusiju.
Lai gan baznīcas vadītāji nosodīja Luteru, daudz cilvēki piekrita viņa idejām. Tie apšaubīja baznīcas mācības.
…
