Teksta darbība norisinās galvenā varoņa prātā. Tas ir monologs, kurā notiek pārdomas par to, kas ir dzīve, kas ir nāve un kāda tajā visā ir cilvēka loma. Jau pašā sākumā parādās tas, ka galvenais varonis ir nonācis pie kāda lēmuma, kuru tomēr viņš nevar realizēt. Ir lietas, kas nav atkarīgas no mums, kuru ietekmē var mainīties mūsu lēmumi. Dzīve un nāve tiek sasaistītas ar varu. Un nav nekādas varas, kas spētu mūs izglābt no bojāejas, kaut vai, ja mūsu spēks izrādās lielāks nekā to apstākļu, kāpēc jāmirst. Jau vairākas reizes varonis ir domājis par sava lēmums realizēšanu, bet vienmēr kāds to ir izjaucis. Atkal lietas norisinājušās pretēji viņa gribai, un apstākļi nav bijuši labvēlīgi.
Galvenie tēli tekstā ir kāda sieviete un ods. Manuprāt, sieviete cīnās. Cīnās ar odu, tas ir, kādu, kam ir dota lielāka vara par viņu: „Un tik daudzkārt esmu nolēmusi, kas tas nenotiks nekad, nē, nē ,nē jo es nemūžam to nepieļaušu, sasodīts, nebūšu tāda muļķe, tomēr tagad mierīgi noskatos, kā viss notiek pretēji manai pārliecībai un pat pretēji manai gribai”, un arī ar sevi, ko pierāda šis pats citāts. Viņa nevēlas padoties odam, kaut gan labi apzinās, ka tas ir stiprāks par viņu un ka daudzas reizes jau viņa ir to izdarījusi, padevusies. Savā ziņā sieviete savu vājumu cenšas attaisnot un paskaidrot ar loģiku, ar izskaidrojumu, kas šajā gadījumā ir ticība Dievam un tam, ka Dievs ir radījis kādu, kurš ir stiprāks par viņu un ka tas ir dabas likums, kuram viņa nevar pretoties, jo gluži vienkārši ods ir radīts ar mērķi. Kādu? Tas gan sievietei pašai nav skaidrs, bet viņa apzinās, ka dažkārt arī viņas rokās nokļūst spēja izlemt-dzīvot vai mirt. Kaut gan tā ir tikai niecīga daļiņa no Dieva radītās varas, tomēr arī tai piemīt kāds spēks.
Tekstā autora izcēlusi oda „personību” , tādējādi, manuprāt, uzsverot viņa varenību. Turklāt viņam Dievs devis piecus procentus varas, kas ir daudz vairāk nekā sievietei. Taču darba beigās tieši viņai ir noteicošā loma tajā, vai odam dzīvot vai mirt. Ods simbolizē kādu personu, kas vienmēr ir guvusi varu pār sievieti, taču tagad viņa ir nolēmusi nepadoties odam. Pārdomas par to, kāpēc Dievs ir radījis šo odu, īstenībā ir pārdomas par to, kāpēc Dievs ir radījis cilvēkus, kuriem ir lielāka vara pār pārējiem, uzskatot, ka tā bijusi tikai Visvarenā kļūda. Vai arī, Dievs nav vēlējies paturēt visu varu savās rokās. Tai brīdī, kad sievietei ir dota iespēja nogalināt odu, viņā izceļas iekšēja cīņa starp atriebību, sava pirksta nulle, komats, piecu procentu varas izmantošanu un muļķīgām skumjām. Skumjām, ka viņa var zaudēt odu, kaut gan tas sūc viņas asinis, iedomājies, ka viņam padodas viss: „Un arī pat, piemēram, ods. Lūdzu, ods ieņēmis savā oda galvā, ka viņam izdodas viss.”
Kaut gan teksts ir īss, autore to sadalījusi vairākās atkāpēs, tādējādi izceļot katrā atkāpē notiekošo. Pirmajā, trešajā un piektajā atkāpē galvenais varonis ir izlēmis, ko darīt, bet otrajā un ceturtajā parādās šaubas un neizlēmība, ko izsaka vārdi „es nezinu”. Tādējādi izlēmība nemitīgi mijas ar šaubām. Divas atkāpes beidzas ar jautājumu, uz kuru nākamajās tiek dota arī atbilde vai parādās risinājums. Tekstā ir daudz jautājuma teikumu. Tas atklāj lasītājam to, ka galvenais varonis šaubās, nav par kaut ko īsti pārliecināts un meklē atbildes. Viņā notiek iekšēja cīņa – cīņa ar odu, savu iekšējo spēku un to, kā rīkoties. Sieviete nespēj izlemt, ko darīt ar oda dzīvību, jo netiek skaidrībā pat ar savējo: „ Es nezinu, ko darīt ar oda Dzīvību, un īsti pat nesaprotu, ko iesākt ar savējo. Vai es pati vadu sevi vai arī pār mani valda cits spēks?” Ir grūti būt noteicējam pār kādu, ja tu nevari būt noteicējs pat savā dzīvē.
Laika veidojums tekstā ir vien pāris minūtes, kurās norisinās galvenā varoņa pārdomas. Lasot šo tekstu, mēs līdz ar sievieti izdzīvojam viņas emocijas
…
