Pasaulē ir pieņemts, ka katrai neatkarīgai valstij ir arī sava valūta, kuru tā lieto un pārvalda savas teritorijas ietvaros. Taču patiesībā vienmēr ir bijuši arī izņēmumi – valstis, kuras izvēlējušās apvienoties kādā vienotā valūtas sistēmā. Ne visas valūtas savienības ir izturējušas laika pārbaudi. Arī šodien pastāv interese par valūtas savienībām, galvenokārt, sekojot Eiropas Ekonomiskās un Valūtas Savienības paraugam, kura vairākās dalībvalstīs jau aizvietojusi nacionālās valūtas ar vienoto valūtu Eiro.
Šodien daudzviet pasaulē par valūtas savienību izveides iespējām tiek diskutēts daudz.
Definīcijas
VS varētu tikt definēta kā divu vai vairāku valstu grupa, kurai ir kopīga valūta vai tās ekvivalents.
Pretstatījums šai definīcijai ir nacionālā valūta, kuru pārvalda neatkarīga centrālā banka un kuras likmes ir peldošas.
Visciešākajā gadījumā, valūtas savienība nozīmē atsevišķu nacionālo valūtu noliegšanu un pilnīgu valūtas pārvaldes centralizāciju vienas institūcijas rokās.
Realitātē, varētu izšķirt divas valūtas savienību dimensijas – (1) valūtas emisija un (2) lēmumu pieņemšana. Tas nozīmē, ka valdība var arī turpināt valūtas emisiju valūtas savienības ietvaros, bet tad valūta ir saistīta kopā ar kādas citas valsts tādas pašas valūtas kursu. Kā alternatīvu var izmantot nevis vienotu valūtu, bet gan kādas citas valsts, plaši izmantojamo valūtu, kādu funkciju ilgus gadus daudzās valstīs ir pildījis pasaulē plaši izmantotais ASV dolārs. Tādā veidā valsts var saistīties nevis ar kādu institūciju, bet gan tikai vienu partneri, piem., ASV.
Politiski valūtas savienības iedala divās daļās, atkarībā no tā, vai nacionālā valūtas neatkarība ir dalīta vai pakļauta.
Dalīta (shared) valūtas savienība – balstīta uz vienotu valūtu vai savstarpēji fiksētām maiņas likmēm, būtībā savā ziņā apvienojot monetāro izpildvaru līdz zināmam līmenim. Tās pastāv apvienības vai aliances formā, balstoties uz vienādiem naudas nomināliem.
Pakļauta (surrendered) valūtas savienība – savienība, kas balstīta uz dolarizācijas principu un ir hierarhiskāka, pakļaujoties „seko-līderim” veida režīmam.
Priekšrocības un trūkumi
Lielākā valūtas savienību priekšrocība ir tā, ka samazinās izdevumi par transakcijām, salīdzinot ar atsevišķu nacionālo valūtu darījumiem. Vienotas valūtas gadījumā, nav nepieciešami lieki izdevumi valūtas konversijai un nodrošināšanai pret iespējamiem maiņas transakciju riskiem partneru starpā. Taču tai pat laikā tie ir arī divi galvenie trūkumi, kurus izskata valdības, domājot par kopīgas valūtas ieviešanu.
Pirmkārt, individuālie partneri zaudē kontroli pār tādiem politiskajiem instrumentiem kā naudas piedāvājums un valūtas maiņas likmes. Pretēji valūtas savienības lietderības koeficientam mikroekonomiskajā līmenī, valdībai jāizdara salīdzinājumi ar šīs valūtas politikas autonomijas upurēšanas izdevumiem makroekonomiskajā līmenī.
Otrkārt, individuālie partneri zaudē tā saucamās seniora tiesības (seigniorage). Definēta kā nominālās valūtas pārsniegums pār tās ražošanas izmaksām, seniora tiesības var tikt uzskatītas kā alternatīvs peļņas veids valstij viņpus, kas var tikt palielināts ar nodokļiem vai aizņemoties no finanšu tirgiem. Seniora tiesību privilēģijas upurēšana arī būtu jāsalīdzina ar savienības efektivitātes ieguvumu.
Šo divu trūkumu nopietnība ir atkarīga no pieņemtās savienības veida. Alianses veida savienībā, kur pilnvaras nav pakļautas, bet gan kopējas, valūtas kontrole ir uzticēta kopīgai institūcijai, lai tiktu dalīta un savā veidā kopīgi pārvaldīta no visu iesaistīto valstu puses. Tādējādi katra partnera zaudējumi skar arī pārējos dalībniekus. Tā kā katrai valstij atsevišķi vairs nav teikšanas tiesības, tad tā piedalās kopējā lēmumu pieņemšanā ar savu balsi.
Zaudējumi būtu lielāki dolarizācijas gadījumā, kas pēc definīcijas, visas valūtas pilnvaras nodod vienās rokās. Neliela pakļauto partneru senioru tiesību daļa var tikt saglabāta, bet tikai ar līdera piekrišanu.…
