Reliģija nav gaisīga lieta, tā nav nedz privāta, nedz neizpētāma.
Ar reliģiju nodarbojas reliģijas zinātne. Teoloģijas un reliģijas apakšnozares ir:
Reliģiju vēsture (kristietība, budisms u.c.);
Reliģijas fenomenoloģija (upurēšana, svētums u.c.);
Reliģijas psiholoģija (cilvēka reliģiskās izjūtas un emocijas, kā viņš jūtas savā reliģijā);
Reliģijas socioloģija.
Reliģijas socioloģija no reliģijas antropoloģijas atšķiras ļoti maz, drīzāk gan tematiski. Antropoloģijā ir daudz lauka darba, tiešu novērojumu, bet socioloģijā to ir mazāk.
Reliģijas socioloģija pēta reliģiskos procesus izmantojot socioloģiskos procesus/metodes.
Vēsturiski, laika gaitā ir mainījies tas uzskats, ka reliģiju nav vērts pētīt. Agrīnā reliģijas socioloģija piešķīra milzīgu lomu reliģijai (Vēbers un Dirkems), viņu mantojumā reliģijas socioloģija ieņem lielu daļu.
Pēc Vēbera un Dirkema nāves ir ilgs, tukšs posms. 20. gs 50jos, 60jos un 70jos gados reliģijas socioloģija maina valodu – angļu. Iemesls valodas maiņai ir II Pasaules karš. Daudzi zinātnieki emigrē dažādi iemeslu dēļ un tāpēc viņi sāk rakstīt angliski. Otrs iemesls ir metodoloģiskā attīstība – dažādu metožu izstrāde, kas notiek ASV. 60jos un 70jos gados dominē fenomenoloģijas pētnieku laiks (Bergers, Lukmans). Parādās jautājumi, kas līdz šim nav bijuši. Jaunas modes – sekularizācijas teorija.
90jos gados un mijā parādās jauna mode - ekonomiskās reliģijas teorijas.
Reliģijas socioloģija pasaulē notiek socioloģijas nodaļās , nevis reliģijas nodaļās. Iemesls varētu būt metodes. Otrs iemesls varētu būt tas, ka kāda teorija ir izskaidrota ar citu teoriju un daudzi teologi ir kritiski pret to, un teologiem daudzas lietas nepatīk dzirdēt, teologi izturas kritiski pret daudzām socioloģiskām lietām.…