Reliģiskās antropoloģijas elementi

Raganas vieta latviešu kultūras vēsture ir droša. Tā tur ierakstīta ar lie­liem melniem burtiem, dažreiz ar zelta malām. Tās jau 16. gs. dedzinā­ja, gan pabailīgi, Livonijas laicīgie un garīgie valdnieki. Sevišķus ziedu laikus raganu dedzināšana piedzīvoja 17. gs., kad ļoti aktīvs kļuva raga­nu jautājuma sevišķais speciālists Rīgas zviedru ieceltais superintendents Samsons, Zviedrijas kanclera Uksenšernas studiju biedrs un draugs. Tas notika ,,labajos zviedru" laikos. Uguns sārti prasīja daudzu latviešu meitu un sievu dzīvības. Raganas dedzināja un tās bija jādedzi­na, jo ar to glāba baznīcu no sātana ļaunā graujošā darba. Sātana ļau­nos darbus sevišķi aktīvi un sekmīgi veica viņa ,,brūtes", kas zināmos laikos pulcējās pie paša elles lielkunga, lai dzīrotu ekstatiskās seksuālās orģijās.…