Latviešu esejiste Zenta Mauriņa interesanti raksturojusi reliģijas, var teikt, pamatiezīmes, lai liktu pārdomāt, kāds bija romantiķu pasaules uzskats, lai redzētu J. Akuratera vietu tajā:
,, Dogma un kults ir reliģijas faktiskie momenti, viņus reliģiskais cilvēks var pieņemt un var arī nepieņemt. Katrai konfesijai ir savas dogmas, bieži savā starpā pretrunīgas. Buda svēto vakariņu nepazina, bet vai tādēļ runāsim par Budas nereliģiozitāti? No otras puses, nekur laikam nav bijis tik daudz grēcinieku kā fanātisko dogmatiķu starpā. Atcerēsimies tikai inkvizitorus un Romas pāvestus. Reliģija ir transcendenta dzīve, un šai ziņā pozitīvisma pretstats, jo pozitīvisms nepazīst pārempīriskā, neatzīst tā, kas pieredzē nav dots. Reliģijas būtība ir visur ilgu pilna atrasto robežu pārkāpšana, ietiekšanās pāresamības sfērā. Kā romantisma teoriju visvairāk atrodam Šleiermahera darbos, mīlestības būtību Helderlīna un Novālisa darbos, tā romantisma reliģijas pirmšūniņa atrodama Šleiermaherā, toreizējās reliģiskās izjūtas noteicējā un veidotājā, lielākā tā laika reliģiozā ģēnijā.’’ Šleiermahera reliģijā ietverta vēl mūsu laikos nozīmīgos vārdos- ,,reliģiozā pamatizjūta ir vispār atkarība’’. Tā varētu skaidrot arī romantiķu pārjūtību, nesekmīgu tiekšanos pēc kaut kā pārpasaulīga.
Irreliģiozs ir tikai tas cilvēks, kas dzīves jēgu nemaz nemeklē, vai arī dzīves jēgu, cēloni un mērķi meklē tikai savā šaurajā laikā un telpā dotajā Es eksistencē, kas patvaļīgi pēc savas gribas ceļ un postī savu dzīvi.’’
Jāņa Akuratera reliģiskās izjūtas noteikti ir dažādas, savā garīgajā izpratnē viņš ir mainīgs, aizvien kā meklējumos, par vienu reliģisko piederību Jāņa Akuratera gadījumā vispār nevar runāt, bet noteikti nav ateistisks cilvēks, viņā ir augstāka spēka sajūta, kurā katram ir sava vieta, ar indivīda vērtības apziņu. Es negribu analizēt un noteikt kādu precīzu viņa reliģijas iezīmi, bet parādīt dažādību.
…
