Romānā tiek izskaidrots kā bieži vien ēdiens, alkohols vai cigaretes tika lietotas kā pamudinājums karotājiem pirms lielām kaujām. Ēdiens netikai padara karotājus stiprākus, pacietīgākus un veiklākus, bet tas un pārējie piedāvātie labumi uz brīdi liek justies atalgotiem un motivētiem: “Nākamajā dienā mums izsniedz sieru. (..) Savā ziņā nav slikti, jo siers visiem garšo, taču vienlaikus tas neliecina par neko labu: sarkanie apaļsiera rituļi līdz šim arvien bijuši droša zīme, ka gaidāmas niknas cīņas. Ļaunās nojautas pastiprinās, kad sāk dalīt degvīnu. Mēs iedzeram, bet dūša mums ir papēžos.” (66.lpp.)
Nāve, ievainojumi, slimības un sēras
Karš paņēma tik daudz nevainīgu dzīvību visnežēlīgākajos, skarbākajos veidos, ka dažkārt karavīrs izvēlējās otru nošaut, lai tam nevajadzētu mocīties tajās agoniskajās sāpēs. Tas nežēloja nevienu, kareivji, visi kā viens bija fiziski un emocionāli traumēti uz mūžu: “Sejas mums aprepējušas, galvās tukšums, mēs esam noguruši līdz nāvei, sākoties uzbrukumam, daži no mums jāapstrādā ar dūrēm, lai tie pamostos un ietu līdzi; acis mums iekaisušas, rokas vienās skrambās, ceļgali asiņo, elkoņi noberzti.’’ (83.lpp.)
“Divi kareivji mirst ar stīvuma krampjiem. Ādas krāsa kļūst pelēka, locekļi sastingst, visbeidzot - turklāt vēl ilgi - dzīvība iemājo vairs tikai acīs… (..) Lazaretes rakstvedis parāda man pilnīgi sašķaidītu gūžas kaulu, ceļgala un plecu locītavu rentgena uzņēmumus.” (156.lpp.) Apstākļi arī ārpus kara lauka bija ļoti slikti un bieži vien karotāji krita nevis kaujā, bet gan no slimībām kas viegli atņēma dzīvības jau tā novājinātajiem organismiem.
…