Pirmās meditācijas beigās Dekarts salīdzina sevi ar cietumnieku, kurš miegā izbauda iedomu brīvību un baidās atmosties [Līdzīgi cietumniekam, kas miegā baudījis sadomātu brīvību, vēlāk, sākdams nojaust, ka guļ, baidās tikt pamodināts un piever acis šiem vilinošajiem māņiem, tā es atslīdu pie vecajiem uzskatiem un baidos atmosties. (55; [12.])].
Dekarta šaubas ir metodoloģiskas un racionālas. Tas ir, viņš neapšauba visu uz labu laimi, bet sniedz stabilus iemeslus šaubām katrā posmā. Piemēram, viņš noraida iespēju, ka varētu būt traks, jo tas mazinātu racionalitāti, kas veicina un motivē viņa šaubas. Dekarts cenšas izveidot šīs šaubas racionāla ietvara robežās, un viņam ir nepieciešams saglabāt savu argumentu piesaisti racionalitātei, lai attīstītu pamatojumus.
…