IV Attiecībā uz tikumiem dažreiz nepieciešams sekot uzskatiem, par kuriem zināms, ka tie ir visai nedroši, tā, it kā tie būtu neapšaubāmi, kā tas bija jau norādīts.
!!!! Tādējādi sakarā ar to, ka mūsu jutekļi mūs dažkārt māna, es izdarīju pieņēmumu, ka nav nevienas lietas, kas būtu tāda, kādu to mums rāda sajūtas. Un, tā kā ir ļaudis, kas pieļauj kļūdas spriedumos pat tad, ja šie spriedumi attiecas uz visvienkāršākajiem jautājumiem ģeometrijā, un izdara aplamus secinājumus, es nolēmu, ka man gluži tāpat kā ikvienam citam iespējams kļūdīties, un atmetu kā aplamus visus tos argumentus, kurus es agrāk biju atzinis par pierādījumiem.
Nolēmu pieņemt, ka visam, kas man kādreiz ienācis prātā, nepiemīt vairāk patiesīguma kā manu sapņu tēliem.
ES DOMĀJU, TĀTAD ES ESMU. Izpratu, ka es esmu tāda substance, kuras visa būtība jeb daba ir vienīgi domāšana un kurai, lai būtu, nemaz nav vajadzīgs vietas un tā nav atkarīga ne no vienas materiālas lietas. Tas ir tādā nozīmē, ka šis es, citiem vārdiem sakot, DVĒSELE, kurai pateicoties es esmu tas, kas es esmu, ir pilnīgi atšķirīga no ķermeņa un ka šo dvēseli daudz vieglāk iepazīt nekā ķermeni.
ĻOTI SKAIDRI ZINU, ka, lai domātu, ir jābūt: es secināju, ka es var pieņemt par vispārēju kārtulu, ka visas lietas, kuras mēs izprotam ļoti skaidri un ļoti noteikti, ir patiesas, bet ka tikai diezgan grūti pamanīt, kuras ir tās, kuras mēs izprotam noteikti.
Zināt ir lielāka pilnība nekā šaubīties.
Lietas, ja tās patiesi ir pastāvošas, tās ir atkarīgas no manis, jo man piemīt kaut kāda pilnība.
Atliek secināt, ka to (ideju par pilnīgāku būtni nekā es) manī ielikusi kāda radība, kura patiesi ir pilnīgāka par mani, un pat, ka tai pašai par sevi piemīt visas tās pilnības, par ko man varēja būt kāda ideja, jeb, izsakoties vienā vārdā, kura būtu DIEVS.
Ir nepieciešami vajadzīgs, lai būtu kāda cita pilnīgāka, no kuras es esmu atkarīgs un no kuras es esmu saņēmis visu, kas man ir. Jo, ja es būtu viens pats un nebūtu atkarīgs ne no viena cita, šā iemesla dēļ man vajadzētu piemist pašam no sevis visa tās pilnības, par kurām es zināju, ka man tās nepiemīt..
Es konstatēju, ka šaubas, nepastāvību, skumjas un līdzīgas lietas dieva dabai nevar piemist, jo es pats ļoti vēlētos būt no tām brīvs.
Domāšanas daba ir atšķirīga no ķermeniskās, ņēmis vērā, ka ikviena saliktība liecina par atkarību un atkarība acīmredzami ir trūkums, es no tā secināju, ka DIEVS nevarētu būt pilnīgs, būdams salikts no šīm divām dabām..
Bet cēlonis, kādēļ daudzi iedomājas, ka ir grūti izzināt DIEVU un grūti izzināt pat to, kas ir viņu dvēsele, ir tāds, ka viņi savu prātu nekad nepaceļ pāri sajūtamajām lietām un viņi ir pieraduši vienīgi apcerēt to, ko var iztēloties.
Mūsu iztēle vai jutekļi mums nekad nevar apstiprina t nevienas lietas pastāvēšanu, ka nepiedalās mūsu prāts!!
Viss, kas ir mūsos nāk no VIŅA. No tā izriet, ka mūsu idejas jeb jēdzieni, būdami realitātes un nākdami no DIEVA, visā, kas tajos ir skaidrs un noteikts, nemaz nevar būt citādi kā patiesi.
Ja mums dažkārt ir tādas idejas jeb jēdzieni, kuri satur aplamību, tātad tās mūsos ir neskaidras vienīgi tāpēc, ka mēs neesam gluži pilnīgi. Un ir skaidrs, ka aplamības un nepilnības izcelšanās no DIEVA būtu tikpat absurda kā patiesības vai pilnības rašanās no neesamības.
Sapņi mums attēlo dažādus objektus gluži tādā pašā veidā, kā to dara mūsu ārējās sajūtas, tad nav nozīmes, ka šie maldi mums dod izdevību neuzticēties tādu ideju patiesīgumam.
…
