Renē Dekarts sasista skepticismu attiecībā pret tradīciju ar augstu vērtējumu cilvēka prātam (ratio). Dekarts pārņem matemātiskās metodes un eksakto dabas zinātņu panākumus. Citi apgaismības momenti viņa filozofijā ir akcents uz subjektu tiekšanās pēc iespējas lielākas drošticamības. Ar savu skeptisko atkāpšanos Dekarts ievada vienu no jauno laiku pamatiezīmēm. Šīs pamatiezīmes Dekarts izklāsta savā darbā „ Pārrunas par metodi” :
1.izvairīties no aizspriedumiem un par patiesu atzīt tikai un vienīgi to, kas zināms skaidri un noteikti
2.problēmas nostādnes cik vien zināms sadalīt daļās
3.no vienkāršajām lietām pamazām pārcelties uz sarežģītākām
4.izdarot aptverošu uzskaiti, lai pārliecinātos par sistēmas pilnību.
Šī metode, kas ir aizgūta no matemātikas ir jāizmanto jebkura objekta pētīšanai, jo mērķis ir nonākt pie vienkāršās dabas. Dabām jābūt nepastarpināti neapšaubāmām un atzīstamām kā acīmredzamām (intuīcija). Un tieši no šīs atziņas jāreducē turpmākie atzinumi. Kartēziskās filozofijas atskaites punkts ir šaubas un sakarā ar to Dekarts meklē atskaites punktu, kas nebūtu apšaubāms. Tāpēc balstoties uz šo viņš cenšas ar neatvairāmiem slēdzieniem nonāk pie saliktām, bet neapstrīdamām patiesībām.:
1.Visu savu uzskatu apgāšana- viņš grauj visus savus domāšanas pamatus un apšauba ne tikai juteklisko pieredzi, bet arī atmiņas sniegumu un tā rezultātā pašas acīmredzamās lietas
Šaubu rezultātā Dekarts nonāk pie tā, kas ir pats acīmredzamākais un neapšaubāmākais- pašapziņas, jo pat šaubieties ir jāpieņem, kas pastāv Es. Subjekta pašapziņa tātad ir pamats uz kā Dekarts vēlas celt visu turpmāko viengabalīgo filozofiju.…
